"Saules dēls un saules meita". Biedrības "Aspazijas mantojums" priekšsēdētājas Ināras Andžānes priekšlasījums par Aspazijas daiļradi

1891. gadā Jaunvirslaukas Ķiploku māju bērnu mājskolotāja Elza Rozenberga, kad dienas gaitas beigušās, klusajās nakts stundās raksta poēmu "Saules meita". Poēmā slēpjas seni un teiksmaini priekšstati par būtnēm, kas nonākušas uz zemes, lai kalpotu cilvēkiem, bet cilvēku tikumu pasaulē pašas kļuvušas nelaimīgas, pilnas traģiskas ilgošanās pēc savas īstās dzimtenes. Aspazija savā poēmā atklāj ideju par Saules meitu, kas nolaižas pie cilvēkiem, ziedo savu debesu varu zemes mīlestībai. Saules meitas motīvs un noskaņas izgaismo Aspazijas daiļradi visa mūža garumā, jo dvēseles būtība nemainās. 1942. gadā iznāk dzejnieces pēdējais dzejoļu krājums "Zem vakara zvaigznes", arī tajā ir "Saules meitā" sastaptā ilgošanās pēc savas senās dzimtenes un tās radītā svešatnes sajūta virs zemes.

 

Ne tikai Saules meitas tēls saista dzejnieces domas, 1909. gadā Aspazija sacer dzejoli "Saules dēls un mēness meita" ("Izglītība", 03.01.1909.), bet 1910. gadā tiek sacerēta poēma "Saules dēls" (publicēts 1910. gada 24. decembrī laikrakstā "Dzimtenes Vēstnesis"). "Saules dēls" ir četrdaļīgs liroepisks darbs, kas veltīts Ziemassvētkiem - Saules dēla dzimšanai, un atklāj Aspazijas reliģiskos uzskatus. 1943. gadā dzejniece sāk savu pēdējo poēmu "Debesu kalējs", kurā ir atkalredzēšanās ar Saules meitu. Aspazija šo poēmu pabeigt nepaspēj, no tās saglabājušies daži fragmenti, kas atklāj dzīves un nāves, nemirstības un visuma kopsakarības.

 

1942. gadā kādā sarunā jau sirmā dzejniece saka: "Es nekad neesmu savā dzimtenē, savās mājās." Tā ir Saules meitas mūžīgā ilgošanās, Saules dēla atnākšanas gaidas un pasaules skatījums it kā citas saules valodā, kas lemts tikai tai, kuras liktenis ir būt dzejniecei Aspazijai.