Gleznotāju Annas Laicānes un Martas Jurjānes izstādes “Suņi un baloži gaismā” atklāšana
Datums: ceturtdiena, 2019.gada 14.februāris, plkst. 17.00
Vieta: Jūrmalas pilsētas muzejā Tirgoņu ielā 29
Gleznotāju Annas Laicānes un Martas Jurjānes izstādes “Suņi un baloži gaismā” atklāšana

Jūrmalas pilsētas muzejā no 13. februāra būs skatāma gleznotāju Annas Laicānes un Martas Jurjānes izstāde “Suņi un baloži gaismā”. Lai arī iepriekšējā radošā pieredze abām bijusi atšķirīga, viņas kopā savedušas maģistra studijas Latvijas Mākslas akadēmijā pie profesoriem Kaspara Zariņa un Alekseja Naumova. Vienalga, ko mākslinieces gleznotu, vai tas būtu ūdens, lauks, vai cilvēks, tā ir gaisma, kas viņas interesē Bet dažreiz gleznās iemaldās arī suņi un baloži.

No Annas un Martas sarunas:

Anna Laicāne : Par ko tu runā savās gleznās?

Marta Jurjāne: Tā galvenā tēma droši vien nemainās. Tas, kas mani interesē, vienalga, ko es gleznoju, vai tas būtu ūdens, vai lauks, vai cilvēks, tā ir gaisma, tās dažādie aspekti. Tas, kā gaisma izpaužas, ne tādā impresionisma izpratnē kā mirkļa notvērums, bet gaisma kā ilgstošs process, mani interesē kā paildzināt to gaismu, kas ir kaut ko apspīdējusi. Kāds skatītājs varbūt tajā gleznā redz ainavu vai ko citu, bet man tā ir gaisma un krāsa, ko es pētu un gleznoju.

Manas gleznas var raksturot arī kā atmiņas, atmiņu gabaliņus. Pētot to, kas mūs veido, kas mēs esam, tās lielā mērā ir atmiņas par dažādiem dzīves notikumiem. Īpaši šobrīd, vērojot kā aug manas meitas un ir dažādi notikumi, kurus uzgleznojot man ir jādomā, kādus nospiedumus tie atstās uz viņām, vai viņas atcerēsies pašu notikumu vai šo gleznu. Man pašai arī ir tādas atmiņas, kad es pavisam mazā vecumā lidoju uz Gruziju, un man šķiet, ka es atceros to īpašo un silto gaismu un sirsnīgos cilvēkus, un tādu priecīgu dzīvi, un es nezinu, vai tas ir tiešām manās atmiņās vai no citu stāstiem iztēlots, vai kādā fotogrāfijā redzēts. Manas gleznas ir kā tāda atmiņu un gaismas nospiedumu kolekcionēšana. Bet būtiskākais joprojām ir gaisma, kas mani interesē, kā tā atklājas dažādos veidos, vietās. Gaisma un krāsa.

Un kā ir tev?

Anna Laicāne: Man ir ļoti daudz tēmu. Bet varbūt varētu nosaukt kādas piecas, kas vijas cauri pēdējos trīs gadus. Ir grūti gleznot kādu vienu tēmu ilgstoši. Gribas apstāties un atgriezties pēc laika. Piemēram, baložus es gleznoju vairākus gadus un katru reizi tajos ieraugu kaut ko citu. Bet pēdējā laikā es paskatos pati uz savām gleznām un saprotu, ka bieži es gleznoju neko. Kompozīcijas, kas neizsaka neko, nezinu, tas var būt ielas stūris, vai... vienu es aizgleznoju, bet tur bija siena un trotuāra gabaliņš. Vai tagad es gribu uzgleznot suni, kas stāv vienkārši gaismā un ēnā? Un īstenībā tas ir nekas, nu nav tur nekā filozofiska, bet mūsu ikdiena, man liekas, sastāv no nefilozofiskām lietām. No tāda suņa gaismā un ēnā. Bet es viņam došu nosaukumu Svarīgs suns, jo viņš domā, ka viņš ir ļoti svarīgs. Vai baložus, es neskaitāmas reizes esmu gleznojusi un visu laiku atgriežos, jo man liekas viņi tādi it kā bezjēdzīgi putni, no kuriem cilvēki grib izvairīties pilsētā, jo viņi visu tur nokakā, bet atkal, ja viņus izņem no tās pilsētas, tad pilsēta nav pilsēta. Tāds pielikums dzīvei. Un vispār, kā tāds radījums, balodis raisa apbrīnu. Vienmēr, ja kaut kur jāsēž, jāgaida, var papētīt baložus. Kādu tik viņos pelēku toņu nav! Nu baloži, suņi.. Galvenais, kā viņi jūtas, tie suņi. Piemēram, suņu melanholija, tas ir ļoti aizkustinoši, kad viņi skumst. Vai, kad viņi ir tādi pavisam klusi, ko viņi domā, ko jūt. Vai piemēram, autoostas balodis, kurš noteikti nokļūs debesīs. Viņš visu dzīvi nomocījies bez vienas kājas un es iedomājos, kā viņš nokļūs paradīzē un būs uz tāda rozā fona. Un viss būs labi beidzot.

Tad iela man patīk vai ceļš, arī gaisma un ēna. Faktūras, visādu lietu tuvplāni – flīžu, trotuāra vai bruģa. Kaut kas ļoti pietuvināts, kad ieskaties kādā lietā, kāda viņa ir. Un tad pa brīdim uzgleznoju kādu cilvēku vidē. Cilvēki pie jūras, pludmalē. Tādos brīžos liekas, ka dzīve ir tāda pilnasinīga. Cilvēki ir pie jūras, tur kaut kas notiek, vai arī nenotiek un ir tāds miers. Bērni priecīgi, pieaugušie guļ un ne par ko nesatraucas, vienkārši ir ārpus laika. Vai arī kādu darbību, sarunu, zvejošanu, kaut kas dzīvs, īsts, nesamākslots. Makšķernieki un zvejnieki man arī patīk. Tajā ko viņi dara ir tāda dzīves faktūra, ko var sataustīt.

Anna Laicāne (dz. 1984.g.) beigusi Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolu, tad LMA ieguvusi bakalaura un maģistra grādu mākslā (2010), sarīkojusi personālizstādes Latvijā, Dānijā, Portugālē. Regulāri piedalās grupu izstādēs, Annas darbi bijuši  eksponēti arī konkursizstādē “Marīna 2017” Jūrmalas pilsētas muzejā.

Marta Jurjāne (dz.1979.g.) ieguvusi maģistra grādu glezniecībā LMA (2011) Teoloģijas bakalaura grādu ar specializāciju mākslā Latvijas Kristīgajā Akadēmijā  pie grafiķes Neles Zirnītes 2003.g., mācījusies Rīgas Mākslas skolā. Aktīvi piedalās vietējās un starptautiskās izstādēs un projektos kopš 2002.g., ir sarīkojusi vairākas personālizstādes.

 

 

IESAKĀM APMEKLĒT
maijs 2019
PILSĒTAS KARTE