Vadima Jēgera izstāde „Lelles no cietuma”

Vadims Jēgers Bulduru Izstāžu nama izstādēs piedalās jau vairākus gadus un ir saņēmis žūrijas atzinības konkursa izstādē „JĀ/NEatkarība”.

2019. gadā akcijā-izstādē-loterijā „Gada Nedarbs” Vadims Jēgers saņēma skatītāju balvu par darbiem „Vajadzības” un „Kode-Iza”, kā arī iespēju Bulduru Izstāžu namā veidot savu personālizstādi.

 

Pašlaik Vadims Jēgers atrodas Rīgas Centrālcietumā, tāpēc uz savas izstādes atklāšanu ieraksties nevarēs. Tiesas sēde par V. Jēgera nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu notiks 21.09.2020., un pozitīva iznākuma rezultātā tikšanās ar mākslinieku Bulduru Izstāžu namā notiks izstādes pēdējā dienā – 24.10.2020. plkst. 15.00.

 

Autors sūta izstādes skatītajiem vēstuli:

"14.08.2020. , cietums

 

Ko es vēlētos pateikt...

Es, laikam, neesmu no tiem cilvēkiem, kurš īpaši tendēts runāt par sevi.

Šis stāsts nav par mani. Tie ir notikumi, kuru liecinieks esmu bijis, vai drīzāk, kurus esmu piedzīvojis un arī pārdzīvojis, izpaužot tos lellēs.

Es nokļuvu šajā stāstā, esot pavisam salauzts gabalos asociālā dzīvesveida dēļ. Meli, narkotikas, noziegumi bija kļuvuši par maniem ikdienas pavadoņiem. Es mētājos savu halucināciju neprātā, līdz mani arestēja un ieslēdza.

„Astreins”, mana pirmā lelle, lelle no gabaliem kā simbols tam, ka es varu sevi savākt. Atrast fragmentus, kas man pašam patiktu un savienot tos, radot jaunu personību.

No sievietes ar rozā matiem es paņēmu vēlmi palīdzēt, no citas – spēju būt atsaucīgam un labvēlīgam.

Viens no maniem kaimiņiem uzskatīja, ka svarīgi ir būt labam tēvam. Kāpēc gan ne... Tas arī man derēs.

Viegli bija sevi savākt no citu dzīves vērtībām, jo pašam man nekas nebija atlicis.

Es biju dziļa, melna kapa dibenā, kuru pats sev biju izracis, un, lai tiktu no tā laukā, tas bija jāaizpilda.

Aptuveni tā es kļuvu par vietējo mākslinieku. Viens no maniem paziņām reiz pateica, ka tā ir ērta, „silta” vietiņa, kurā es varu “nosist” sev piešķirto soda laiku cietumā. Bet man jānotēlo, ka esmu mākslinieks!

Kaut kam man vajadzēja būt. Un kālab lai es nekļūtu par cietuma mākslinieku?

Lai arī es pret to neizturējos nopietni, man vienkārši bija nepieciešams sevi piepildīt un es ķēros pie visa, kas man ļautu pārdzīvot kaut vēl vienu dienu. Vēl vienu dienu, kurā es nenonāvēšu sevi vai kādu citu...

Uz šīm lellēm es pārnesu visu, ko neieredzēju, to, ar ko es cīnījos un nevarēju uzvarēt. Dažkārt lellēs es ietvēru mīlestību vai prieku, kuru nespēju atrast. Ir tādas lelles, kurās apraktas kāda sāpes, pārdzīvojumi vai pat nāve.

Šo trīs gadu laikā, kamēr es atrodos cietumā, daži no cilvēkiem, kurus es pazinu, ir jau miruši, netiekot galā ar savu tumsu vai apkārtējās pasaules tukšumu. Es jutu vainas izjūtu, un, veltot šiem cilvēkiem lelli, es to mazināju vai izlaboju. Pacensties sadzīvot ar savu zaudējumu, ar izjūtu, ka tā ir mana daļa, kura mirusi.

Tā es sevi veidoju no to cilvēku īpašībām, kurus es sastapu, un centos to atainot savās lellēs.

Kaps, no kura es centos izrāpties, ir gandrīz aizpildīts ar jaunām vēlmēm, centieniem, solījumiem, atbalstu un mīlestību.

Tagad tas ir mans balsts, pamats.

Vakar es runāju ar savu draugu no Anglijas un viņš man pateica: „Kad mana pasaule sāk jukt un brukt, es sāku zaudēt jēgu, man ir bail. Bet tieši par tevi es nešaubos, brāl!”

Jūtu, ka šie vārdi ir pamats izveidot vēl vienu lelli.

 

Ar cieņu,

Vadims Jēgers"

 

Vadima Jēgera izstāde „Lelles no cietuma” Bulduru Izstāžu namā būs apskatāma līdz 24.10.2020.