Sigitas Daugules personālizstādi “Glezniecība” veido jauni, iepriekš neizstādīti mākslinieces darbi. Izstāde mākslas stacijā “Dubulti” aplūkojama līdz 31. janvārim.

image

“Šo izstādi es gribētu salīdzināt ar Pepijas Garzeķes un Marijas Kallas (Maria Callas) kopdarbu – tik ambicioza, bet reizē godīga, tik smeldzīga, bet galu galā – dzīvespriecīga tā ir,” atklājot  Sigitas Daugules izstādi atzina tās kuratore Inga Šteimane.

 

Izstādes pirmajā stāvā atrodas teju astoņus metrus garais darbs “Bez nosaukuma”, kas sākotnēji tika gleznots Daugulei tuvajā pelēko toņu gammā, taču 2020. gada pavasara ārkārtas situācijas iespaidā krasi mainījās. Tagad redzama žilbinoša eļļas glezna, kuras kolorītu nosaka dažādi dzelzs oksīda sarkanie toņi. Zāles dziļumā atrodas lielais pelēkais darbs “Trusis skrien”, kas izaudzis no rakstnieka Lūisa Kerola truša – Brīnumzemes jeb paplašinātās realitātes – saimnieka, un viņa pasauli veido desmitiem pelēku nokrāsu. Trusis ir kļuvis par šīs ekspozīcijas gidu, parādoties sākumā, vidū un pārejā uz otro stāvu.

 

“Dēļi” ir episka četru gleznu kopa, kas simboliskā potenciāla ziņā neatpaliek no gleznotāja Jāņa Kalmītes (1907–1996) slavenajām rijām. “Siena”, “Pilnīga bezjēga” un “Šķūnītis applūda” ir jau minēto sadzīves sīkumu impulsīva izplešanās līdz gleznas sižetam – operas cienīga drāma no maza ekscesa.

 

Otrais stāvs jeb “Aspazijas muzejs” ir veltīts Aspazijas kaķiem, kuri reiz dzīvoja dzejnieces mājā. Tematiskais cikls paplašina tehnisko arsenālu ar koka pamatnēm un biezi klātu akrila pastu, kurā tiek veidots zīmējums ar otas galu. Gleznojumi uz sienas nojauc “kaķu muzeja” kārtību, izlaužot sienu uz dievišķām iespējām.

 

Inga Šteimane: “Sigita Daugule glezno kā haosa teorijas aģents, kurš provocē “dziļas” krāsu drāmas. Un “dziļš” te jāsaprot burtiski, jo notiek nevis krāsu saskaņu kultūrdrāmas, kas satricina gaumi, kā tas mēdz būt, piemēram, ekspresionismā, bet krāsu ķīmiskās sadursmes uz audekla. Eļļas krāsām tiek uzklātas lakas un šķīdumi, kas tās pārvērš līdz nepazīšanai. Tas izklausās un arī atgādina alķīmiju. Glezna šajā procesā ir Lielais darbs (Magnum opus). Sigitas Daugules gleznās krāsas, lakas un dažādi šķīdumi cits citam maina struktūru, noēd virsmu vai saistvielu, izgrauž gabalus, liek plaisāt vai pārvērsties nenosakāmā masā. To visu gleznotāja režisē ar lielu azartu. Ik pa laikam viņa pamet darbnīcu un iet pie baložiem, kas gandrīz pieradināti, bet drīz vien steidzas atpakaļ pie darba, teikdama: “Interesanti, kas pa šo laiku būs noticis!”. Tālākās darbības bieži vien nosaka pēkšņi impulsi, ko māksliniece uzkrāj, uzturot saasinātu vērību pret dažādiem “sadzīves sīkumiem”.”

 

Sigita Daugule (1971) ir māksliniece, kas no popularitātes paslēpjas pedantiskā ikdienas kārtībā, kas būvēta pēc “glezniecība un pārējais” principa – visam, gan baložiem un Briseles kāpostiem, gan telefonsarunām, fotografēšanai, zirgiem, pastaigām un kaislīgai grāmatu lasīšanai ir nozīme tajā, kā top māksla Sigitas Daugules darbnīcā. Pēc maģistra grāda iegūšanas Latvijas Mākslas akadēmijā 1998. gadā (I. Zariņa un A. Naumova Monumentālās glezniecības meistardarbnīca), Sigita Daugule turpmākos trīs gadus dzīvo un glezno Austrijā un Vācijā, iegūstot Austrijas Federālās Kancelejas un KulturKontakt Austria stipendiju Vīnē (1999, 2000) un Künstlerhaus Lukas stipendiju Ārenshopā (2001). Kopš 1998. gada Daugule regulāri rīko personālizstādes, piedalās projektos, tostarp konkursizstādē "Gada glezna" Agijas Sūnas galerijā, bet 2010. gadā ieguva quartier 21 stipendiju, ar kuru divus mēnešus strādāja Muzeju kvartālā Vīnē, joprojām būdama vienīgā no Latvijas šajā prestižajā iespējā. Sigitas Daugules pētnieces gars izpaudies grāmatā “Jānis Liepiņš” par leģendāro latviešu glezniecības vecmeistaru (2015), bet bagātīgi ilustrēts Sigitas Daugules darbu katalogs iznāca 2017. gadā.