Jūrmalas apkaimju vēsture

Sēravoti, ārstnieciskās dūņas, mežs un jūras tuvums rada unikālu jūras meža un sērūdens gaisa kombinējumu, kāds nav sastopams nekur citur pasaulē.

Atšķirībā no citiem Jūrmalas rajoniem, kuru izveidošanās saistīta ar senajiem satiksmes ceļiem Lielupes un jūras tuvumā, Ķemeri kļuva par apdzīvotu vietu, pateicoties ārstnieciskajiem sēravotiem.

Sākotnēji tie saukti par Slokas avotiem, jo tā bija tuvākā apdzīvotā vieta. Kaut arī avotu dziednieciskās īpašības vietējiem iedzīvotājiem bijušas zināmas jau vairākus gadsimtus, biezie meži, staignie purvi un satiksmes trūkums padarīja šo apvidu grūti pieejamu. Vēl 19. gs. sākumā pie avotiem varēja nokļūt, tikai ejot kājām no Kūdras pa meža taku vai arī braucot ar laivu pa ūdens ceļu Slocene–Slokas ezers–Vēršupīte.

Apkaime iegūst Ķemeru vārdu

Kad 1783. gadā Sloku un jūrmalas pussalu pievienoja Krievijas Vidzemes guberņai, starp Kurzemes hercogisti un Krieviju tika iezīmēta jauna robeža. Tā šķērsoja mūsdienu Ķemeru teritoriju, sadalot to Vidzemes un Kurzemes daļā. Apkārtējās mežniecības – Slokas, Tukuma un Klīves – nomitināja savus mežsargus pie robežas, Vēršupītes tuvumā. Vidzemes pusē atradās Slokas mežsarga Anša Ķemera māja, kas bija vistuvāk senajam Svētavotam. Ķemeru vietvārda izcelsme tiek saistīta gan ar mežsarga uzvārdu, gan ar Slokas apkaimes māju nosaukumu, kas dokumentos minēts jau 1561. gadā. Tikai 19. gs. līdz ar kūrorta veidošanos un attīstību sēravotu apkārtne ieguva Ķemeru vārdu.

Ārstēšanā sāk izmantot sēravotus un dūņas

Mediķu aprindās interese par sēravotu izmantošanu slimību ārstēšanai pieauga pēc 1818. gadā veiktās ūdens ķīmiskās analīzes, bet pirmie slimnieki uz Ķemeriem nosūtīti jau 1796. gadā.

Pieaugot pacientu skaitam, uzņēmīgi Slokas iedzīvotāji sāka celt Ķemeros ēkas slimnieku vajadzībām. 19. gs. 20. gados top pirmās sabiedriskās ēkas peldviesu vajadzībām un ierīko braucamo ceļu no Ķemeriem līdz Slokas–Tukuma lielceļam. Slimnieku vidū bija arī Baltijas ģenerālgubernators grāfs fon Pālens, kurš 30. gados ārstējās Ķemeros. Pēc viņa ierosinājuma Krievijas cara valdība iedalīja zemi un atvēlēja finanšu līdzekļus kūrorta izbūvei. Pirmo uzcēla pārvaldes ēku, bet jauno peldu iestādi atklāja 1838. gadā.

1836. gadā izdoti nomā pirmie apbūves gabali, bet 1839. gadā uzsākta Ķemeru parka izveide, kas saistīta ar Rīgas daiļdārznieku Kārli Heinrihu Vāgneru. Parka attīstība turpinājās arī turpmākajā simtgadē. Peldviesu izklaidei un atpūtai jau kopš 1842. gada Ķemeros organizēti dažādi koncerti.

Ķemeru kūrmājas parks. 20. gs. sākums.

Pēc 1878. gadā veiktās Ķemeru dūņu analīzes populāras kļuva arī dūņu procedūras. Apmeklētāju skaits pieauga no 1393 slimniekiem 1890. gadā līdz 8300 – 1914. gadā.

Pastkarte. 20. gs. 30. gadi.

Tā kā kūrortos vienmēr pulcējušies dažādu tautību un konfesiju cilvēki, 19. gs. 90. gados Ķemeros uzcēla trīs baznīcu ēkas – pareizticīgo, luterāņu (pirmā mūra ēka kūrortā, 1897) un katoļu. Visas trīs celtnes ir aizsargājami kultūras pieminekļi, kas saglabājušies līdz mūsdienām.

Uz Ķemeriem – ar vilcienu un tramvaju!

Ķemeru dzelzceļa stacija gadsimtu mijā.

20. gadsimta 30. gadi. Ķemeru stacijas ēka celta 1921. gadā pēc arhitekta Artura Medlingera projekta. 1943. gadā Ķemeru stacijas ēka smagi cieta ugunsgrēkā; tika pārbūvēta.

Kūrorta viesu ērtībām 1911. gada vasarā ieviesa tiešu vilcienu satiksmi bez pārsēšanās no Ķemeriem līdz Maskavai, bet 1912. gadā, pēc divu gadu būvniecības, atklāja 6 km garo elektriskā tramvaja līniju no dzelzceļa stacijas līdz jūrmalai.

Ķemeru tramvajs. 1912.–1914. gads.

Tā kā sākotnējais braucamais ceļš uz jūrmalu 1840. gadā bija izbūvēts līdz Bigauņciemam, tramvaja satiksme veicināja jauna vasarnīcu rajona – Jaunķemeru – attīstību.

Jaunķemeru pludmale ar Jūras paviljonu. 20. gs. sākums.

1912. gadā kūrorta pārvalde iznomāja 150 jaunus gruntsgabalus jūras malā, un 1914. gadā bija uzcelts ap 20 vasarnīcu un jūras paviljons tramvaja galapunktā.

Ķemeriem piešķir pilsētas tiesības

Pirmā pasaules kara laikā Ķemeri atradās karadarbības joslā, tika nopostītas 495 ēkas no 619, tai skaitā dziedniecības iestādes un administrācijas ēkas, nodedzināta dzelzceļa stacija, aizvesti tramvaja vagoni un baznīcu zvani.

Uzreiz pēc kara, 1920. gadā, Ķemeru sēravotu iestādi pārņēma Latvijas Iekšlietu ministrijas Veselības departaments.Lēmumi par pašvaldības tiesību piešķiršanu Ķemeriem pieņemti 1921. un 1922. gadā, bet 1924. gadā apstiprinātas Ķemeru miesta robežas. 1928. gadā sakarā ar miestu likvidēšanu un Latvijas valsts 10 gadu jubileju 16 miestiem, tai skaitā Ķemeriem, piešķīra pilsētas tiesības. Pirmais pilsētas galva bija Jēkabs Bradzenieks.

Attīstību kavē karš

Ķemeru attīstību pēc kara apgrūtināja ne tikai kara postījumi, bet bieži vien arī nesaskaņas starp pašvaldības domi un valsts pārziņā esošo Ķemeru sēravotu direkciju. Tā pārmeta pašvaldībai, ka iedzīvotāji nesakārto kara izpostītos īpašumus un atbaida kūrorta viesus. Izskanēja pat viedoklis, ka pašvaldība jālikvidē. Arī Jaunķemeri 1928. gadā vēl bija panīkuši, un vienīgais pastāvīgais iedzīvotājs tur bija zvejnieks Nollendorfs ar trim mājām. Vasarnīcu būvi kavēja joprojām sliktā satiksme. Situācija mainījās, kad 1931. gadā izbūvēja šoseju starp Ķemeriem un Jaunķemeriem. Viens no nozīmīgākajiem pašvaldības darbiem bija Ķemeru pamatskolas būvniecība, kuru pabeidza 1934. gadā. Ēka ir kultūras piemineklis, tās fasādi rotā tēlnieces Austras Akmentiņas dekoratīvie ciļņi.

Ķemeru pamatskolas ēka.

Neskatoties uz grūtībām, Ķemeri atdzima un attīstījās. Starpkaru periodā Ķemeros uzcelti vairāki ievērojami objekti ar kultūrvēsturisku vērtību, kas saglabājušies līdz mūsdienām: dzelzceļa stacija (1922), paviljons rotonda uz “Mīlestības saliņas” (1928), ūdenstornis (1929), restorāna “Jautrais ods” ēka (1933) un Ķemeru viesnīcas ēka (1936).

“Viena mūžīga viesnīca”

Viens no galvenajiem iemesliem viesnīcas celtniecībai bija īsā kūrorta sezona, kura ilga tikai trīs vasaras mēnešus: “Visi Ķemeri ir viena mūžīga viesnīca, kur viesi ik četras nedēļas nāk un iet. Ar to arī izskaidrojams lielais pansiju skaits, kādu gan nekur citur jūrmalā neatradīs.” (Jūrmala, 1928)

Ķemeru viesnīcas ēka ir viena no lielākajām Latvijas brīvvalsts būvēm, izcils arhitekta Eižena Laubes darbs un viens no spilgtākajiem neoklasicisma paraugiem Latvijā, tautā saukts arī par “balto pili” un “balto kuģi”. Par kūrorta popularitāti liecina viesu pieaugums no 4328 viesiem 1928. gadā līdz 8645 – 1937. gadā, bet dzīvojamo ēku un vasarnīcu skaits desmit gadu laikā pieauga no 386 līdz 684.

No restorāna līdz bērnu sanatorijai

Padomju okupācija un Otrais pasaules karš pārtrauca Ķemeru attīstību. Tā kā tieša karadarbība Ķemeros nenotika, kara postījumi nebija tik lieli kā pēc Pirmā pasaules kara. Kara laikā Ķemeru viesnīca tika izmantota karavīru ārstēšanai, bet pēckara periodā to pārveidoja par sanatoriju ar 300 vietām.

Jau 1948. gadā tika nolemts Ķemeru dziedniecības iestādei piešķirt Vissavienības nozīmi, ceļot jaunas sanatorijas.

1951. gadā bijušā restorāna “Jautrais ods” ēkā ierīkoja specializētu bērnu sanatoriju “Meža māja”.

Ķemerus pievieno Jūrmalai

1959. gadā Ķemerus apvienoja ar Sloku un Rīgas Jūrmalas rajonu, izveidojot Jūrmalas pilsētu. 1971. gadā Ķemeri kļuva par vienīgo Vissavienības nozīmes kūrortu Baltijā. Mūsdienās savu darbību turpina 1967. gadā Jaunķemeru priežu mežā uzceltā sanatorija “Jaunķemeri” un Jaunķemeru jūras piekrastē 1973. gadā uzceltā sanatorija “Dzintarkrasts” (“Jantarnij bereg”).

Pēc Latvijas brīvvalsts atjaunošanas strauji samazinājās atpūtnieku skaits no Padomju Savienības. Ārstniecības iestāžu slēgšana un objektu privatizācija 20. gs. beigās un 21. gs. sākumā būtiski mainīja Ķemerus. Tomēr dabas resursi – sēravoti, ārstnieciskās dūņas, mežs un jūras tuvums, kas rada unikālu jūras meža un sērūdens gaisa kombinējumu, kāds nav sastopams nekur citur pasaulē, – ir garantija Ķemeru jaunam uzplaukumam. Veiksmīgi darbojas 1997. gadā dibinātais Ķemeru Nacionālais parks, kura rietumu daļa atrodas Jūrmalas pilsētas teritorijā, bet administratīvais centrs un pārvaldes ēka – Ķemeros bijušā restorāna un sanatorijas “Meža māja” ēkā. Arī Jūrmalas pašvaldība realizē vairākus nozīmīgus projektus, kas sekmēs Ķemeru attīstību.

Ievērojamas personības

Ķemeri var lepoties ar gandrīz 200 gadu garu vēsturi, kas saistīta ar ievērojamiem mediķiem, arhitektiem, māksliniekiem, mūziķiem, dārzniekiem, literātiem un citu profesiju pārstāvjiem. Viņu vārdi ir atrodami gan uz 1861. gadā Ķemeru parkā atklātā pieminekļa kūrorta dibinātājiem un ārstiem, gan Ķemeru parka aleju un ielu nosaukumos, kas nodēvētas ārsta Aleksandra Lozinska, gleznotāja Miervalda Ķemera, ārsta Jāņa Lībieša, kurortologa Kristapa Rudzīša, gleznotāja Jana Rozentāla un Vilhelma Purvīša vārdā.

Mazdārziņu rajons – Kūdra

Kūdras ieguve Ķemeru apkārtnes purvos aizsākās 19.–20. gs. mijā. Līdz ar to veidojās arī vairākas apdzīvotas vietas. 20. gs. vidū agrāko Mežbeltu apkārtnē dienvidos no Slokas purva izveidojās Kūdras ciemats. Daļa ciemata vēlāk tika pievienota Jūrmalas pilsētai (Jūrmalas Kūdra), bet otra daļa palika Salas pagasta pusē (Smārdes Kūdra). Ciemata izveidošanās bija saistīta ar intensīvu kūdras ieguvi Slokas purvā. Kurināmā kūdra tika vesta uz Slokas papīrfabriku pa speciāli izbūvētu sliežu pievadceļu. Kūdras fabrikas strādnieku vajadzībām 1951. gadā uzbūvēja pieturvietu “Kūdra”, tagadējā dzelzceļa stacija uzcelta 1995. gadā. Mūsdienās Kūdra kļuvusi par nomaļu dzīvojamo un mazdārziņu rajonu pie dzelzceļa stacijas.

• 1824. gadā aizsākās pirmā regulārā satiksme no Rīgas uz jūrmalu, izmantojot zirgu vilktas ekipāžas.
• 1877. gadā jūrmalas virzienā atklāta dzelzceļa līnija Rīga–Tukums.
• 19. gs. 40. gados starp Rīgu un jūrmalu atklāta tvaikoņu satiksme.
• 1962. gadā uzcelts Lielupes autosatiksmes tilts.

Jūrmalas apkaimes Lielupes labajā krastā vienlaikus ir gan pilsētas jaunākā daļa, gan arī vissenāk apdzīvotā teritorija Jūrmalā.

Dzelzceļa tilts pāri Lielupei, kas savieno Priedaini un LIelupi. 20. gs. sākums.

Vārnukrogu (Vārnas krogs, Vārnu krogs), Priedaini un Bražciemu (Bražuciems, Bražas) Rīgas Jūrmalas rajonam pievienoja 1949. gadā, atdalot 564 ha lielu zemes platību no Rīgas apriņķa Salas pagasta.

Liecības kopš akmens laikmeta

Pagājušā gadsimta 30. gados arheologs E. Šturms veica izrakumus Vārnukroga apkārtnē, kur atrastās senlietas liecināja par iedzīvotāju apmetni akmens laikmetā. Savrupatradumi – akmens cirvis, māla lauska u. c. – atrasti arī 20. gs. 70. gados Priedaines mežā, kas pievērsa speciālistu uzmanību. 2007.–2008. gadā pārbaudes izrakumi apstiprināja, ka Priedaines mežā 3400.–1500. gadā p. m. ē. bijusi sena iedzīvotāju apmetne. Tā atzīta par unikālu akmens laikmeta dzīves vietu ar labi saglabājušos kultūras slāni, kas satur nozīmīgas liecības par tā laika iedzīvotāju nodarbošanos, materiālo un garīgo kultūru Latvijas teritorijā.

Pāri Lielupei – ar plostu

Vārnas krogs celts 18. gs. beigās pie Buļļupes un Lielupes savienojuma, kur Buļļu muiža ierīkoja jaunu plosta pārceltuvi pār Lielupi.

Lielupē pie Vārnu kroga pārceltuves. 20. gs. 30. gadi.

Pirms tam ceļiniekiem, kas izmantoja seno sauszemes ceļu no Rīgas uz Kurzemi gar jūras piekrasti, vajadzēja celties pāri gan Buļļupei, gan Lielupei. Pārceltuvei nebija ilgs mūžs, jo pēc 1824. gada vētras Lielupes grīva paplašinājās tādā mērā, ka pārceltuvi pie Vārnukroga atzina par dzīvību apdraudošu un slēdza. 19. gs. ap krogu izveidojās neliels zvejnieku ciems. 20. gs. 60. gados šeit darbojās zivju žāvētava un zivju apstrādes cehs, tagad ēkas nojauktas. 1963. gadā zemi mežā blakus zvejnieku ciemam ieguva Latvijas PSR Iekšlietu ministrijas darbinieki, kuri te ierīkoja vairāk nekā 100 vieglas konstrukcijas vasaras mājiņu. Pēc neatkarības atgūšanas zemi privatizēja.

Pēc Vārnukroga pārceltuves slēgšanas jauno plosta vietu ierīkoja pie Bražām, iepretī bijušajai Bulduru muižai upes otrā krastā. No Rīgas uz Bulduru pārceltuvi varēja nokļūt pa dambi, kas bija uzbūvēts purvainajā Lieknas pļavā. Jaunais, taisnākais un labākais ceļš veicināja jūrmalas peldu vietu attīstību.

Mūsdienās Bražciema attīstību ietekmē gan tā atrašanās pie Lielupes autosatiksmes tilta, gan Rīgas–Ventspils šoseja, kas šķērso Bražciema teritoriju.

Savrupmāju un vasarnīcu rajons

Apdzīvotās vietas izveidē noteicošā loma bija dzelzceļa līnijas atklāšanai 1877. gadā. Kamēr bija tikai viens sliežu ceļš, Priedainē notika vilcienu maiņa, bet pieturvietu pasažieriem ierīkoja tikai 1909. gadā.

Līdz Pirmajam pasaules karam Priedainē bija sadalīts vairāk nekā 100 gruntsgabalu, tomēr straujāka apbūve sākās pēc kara.

20. gs. 20.–30. gados celtais Priedaines vasarnīcu rajons ir valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis.

1938. gadā uzcēla jaunu Priedaines dzelzceļa stacijas mūra ēku funkcionālisma stilā, vienu no labākajiem tā laika modernās būvniecības objektiem Jūrmalā (valsts nozīmes kultūras piemineklis). Atšķirībā no Rīgas Jūrmalas peldvietām Priedainei nebija tieša piekļuve jūrai, bet tās popularitāti veicināja atrašanās augstā Lielupes krastā, priežu mežā, ar sausāku un mazāk vējainu klimatu. Veselīgā gaisa dēļ te mēdza uzturēties plaušu slimnieki, kuri 30. gados ārstējās sanatorijā “Priedaine” un M. Magalifa sanatorijā. 1935. gadā Priedaine ieguva ciema tiesības, pastāvīgo iedzīvotāju skaits bija 93, no kuriem puse bija latvieši, bet trešdaļa – vācieši. Babītes ielā ir saglabājusies vēsturiskā Rīgas Ģertrūdes vācu draudzes pansijas ēka.

Pēc Otrā pasaules kara Priedainē notika straujas pārmaiņas. 1949. gadā te dzīvoja jau 939 cilvēki. Tuvumā esošajā Slēperu purvā atvēra kūdras ražotni, starp abiem tiltiem uzcēla dzelzsbetona konstrukciju rūpnīcu. Bijušajās vasarnīcās un savrupmājās ierīkoja strādnieku kopmītnes, komunālos dzīvokļus, militāra resora atpūtas namu, arī pamatskolu un kultūras namu. 60. gados Priedaines mežā ierīkoja izgāztuvi, kas slēgta 2009. gadā.

Mūsdienās Priedaine atkal ir savrupmāju un vasarnīcu rajons, kurā dzīvo klusuma, miera un veselīga priežu gaisa cienītāji. Viņu vidū ir mediķi, pedagogi, mākslinieki, te vairākus gadu desmitus dzīvojis arī gleznotājs Valdis Bušs.

Unikāli dabas objekti

Baltā kāpa Priedainē.

Jūrmalas Lielupes labā krasta apkaimes izceļas arī ar vairākiem unikāliem dabas objektiem, kuru vidū ir Lielupes grīvas pļavas, Darmštates priežu audze un slavenā Baltā kāpa, kas izveidojusies 18. gs. vidū. Gan kultūrvēsturiskais mantojums un dabas resursi, gan atrašanās upes un satiksmes ceļu tiešā tuvumā nosaka šīs pilsētas daļas attīstību nākotnē.

Buļļuciema izveidošanās Lielupes grīvā saistīta ar senajiem satiksmes ceļiem un Buļļu muižu (Buļļumuiža, Bullenhof, Bullen Hoff). Pirmo reizi tā minēta 1495. gadā, kad Livonijas ordeņa mestrs iedalīja Johannam Buldrinkam (arī Johans Bildrings vai Bulderings) zemesgabalu pie Lielupes, ko agrāk lietojis Johanns Bulle, un pārceltuvi pie Buļļiem (Bullen).

No pārceltuves līdz zvejnieku lielsaimniecībām

Buļļumuižas daļu, kas palika Lielupes kreisajā krastā, tagadējā Jūrmalas pilsētā, sākotnēji dēvēja par Plosta galu, jo te vairākus gadsimtus bija pārceltuve un plosta krogs. Līdz pat 1825. gadam, kad jauno plosta vietu ierīkoja Bulduros, Buļļu muižai bija izņēmuma tiesības uz pārceltuvi, kas ilgu laiku bija tās galvenais ienākumu avots.

Lielupe pie Bulduriem, priekšplānā pārceltuves piestātne, upes vidū - prāmis. Ap 1911. gadu.

Lielākā daļa Buļļu pastāvīgo iedzīvotāju nodarbojās ar zvejniecību. Tikai 1910. gadā muižas zemes starp Tīklu, Loču un Vikingu ielām sadalīja vasarnīcu apbūvei; 1912. gadā Buļļos bijušas 60 ēkas. Atšķirībā no citām peldvietām Buļļi bija klusa atpūtas vieta, ko 20. gadsimta sākumā bija iecienījuši Rīgas teātru aktieri.

Lai ieviestu jaunus zvejniecības saimniekošanas paņēmienus, 20. gadsimtā Latvijā dibināja zvejnieku biedrības. 1924. gadā Buļļu un Vakarbuļļu zvejnieki izveidoja biedrību “Neptuns”, kas vēlāk pārtapa sabiedrībā. 1947. gadā tika dibināts Rīgas Jūrmalas zvejnieku artelis, ko vēlāk nosauca par “Uzvaru”.

60. gados Lielupes grīvā tika uzbūvēta zvejas osta, kam bija liela nozīme saimniecības tālākā attīstībā. 70.–80. gados zvejnieku kolhozs “Uzvara” kļuva par vienu no galvenajiem Jūrmalas pilsētas ražošanas uzņēmumiem, kas nodarbojās ne tikai ar zveju un zivju apstrādi, bet arī ar dārzkopību, celtniecību un dažādiem remontdarbiem. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas kolhozu likvidēja un izveidoja akciju sabiedrību “Jūraslīcis”, kas 2002. gadā bankrotēja.

Tagad Buļļuciems atkal kļuvis par klusu atpūtas vietu, kurā populārākie apskates objekti ir Ragakāpas dabas parks ar izzinošām dabas takām un Jūrmalas Brīvdabas muzejs. Jūras krastā ir redzama Buļļuciema bāka (celta 1956. gadā), kas ir vienīgā bāka Jūrmalā. Rajona ekonomisko attīstību sekmē Jūrmalas osta Lielupes grīvā.

Bulduros – zemkopībai derīgas zemes

Jūrmalas pilsētas apkaimes – Bulduri, Stirnurags, Lielupe un Dzintari – izveidojušās uz Bulduru muižas zemēm (Buldurmuiža, Bilderliņi, Bilderingshof, Buldering). Nosaukuma daudzveidību var skaidrot ar sākotnējā īpašnieka uzvārda dažādo rakstību un izrunu. 17. gadsimta vidū hercogs Jēkabs nopirka no Kurzemes muižnieku Bilderingu dzimtas Bulduru muižu, kas kļuva par valsts muižu. Tās centrs atradās pie Lielupes, tagadējās Bulduru Dārzkopības vidusskolas (dibināta 1910. gadā) teritorijā, jo te bija zemkopībai derīga zeme. Arī pirmās zemnieku–zvejnieku mājas tika uzceltas muižas apkārtnē, Krūzes, Niedru un Tvaikoņu ielu rajonā. Muižas saimniecību 19. gadsimta 20. gados papildināja plosta vieta un krogs Vienības prospekta galā.

Bulduri. Vienības prospekts ar skatu upes virzienā. Ēka celta 20. gs. sākumā. 20. gs. 20. gadi.

Jau 19. gadsimta 40. gados tika iznomāti gruntsgabali pie Lielupes, bet 50.–60. gados – gruntsgabali mežā, netālu no jūras, vasarnīcu apbūvei gar Bulduru (Lielo), Vidus un Meža prospektiem, sākot ar Krišjāņa Barona ielu, kas iezīmē robežu starp Bulduru–Dzintaru rajonu. Šo regulārā plānojuma vasarnīcu rajonu ar vienāda lieluma zemesgabaliem vēlāk nodēvēja par Jaunbilderliņiem, bet zemes ap muižu – par Vecbilderliņiem. Turpinot dalīt zemesgabalus Bulduru prospektā, tas izstiepās gandrīz 4 kilometrus garš.

Pie Buļļu un Bulduru robežas (33. līnijas rajonā) atradās Rīgas arhibīskapa vasarnīca ar pareizticīgo baznīcu un iekoptu parku. 1909. gadā tai līdzās uzcēla dzelzceļnieku sanatoriju.

Buldurus, īpaši Jaunbuldurus, bija iecienījuši turīgie Rīgas vācu tautības iedzīvotāji, kuri vēlējās klusu un mierīgu atpūtu savos īpašumos. Pēc viņu ierosmes, Bulduros 1889. gadā tika uzcelta luterāņu baznīca (arhitekts Hermanis Hilbigs) vasaras kūrviesu apkalpošanai. Baznīca ir zināma arī kā Meža kapela (Waldkapelle). Padomju laikā baznīcā bija ierīkots arhīvs, bet tagad tur atkal notiek dievkalpojumi.

Bulduri. Lielais prospekts (tagad Bulduru prospekts). 20. gs. 20. gadi. Ielas labajā pusē Bulduru aptieka (dibināta 1887. gadā). Tagadējā adresē, Bulduru prospektā 17, aptieka darbojās no tās dibināšanas līdz 20. gs. 90. gadiem.

Līdztekus dzelzceļa līnijas izbūvei 1877. gadā tika atklāta Bulduru stacija, kas bija pirmā pieturvieta Rīgas jūrmalas teritorijā.

Tradicionālā koka stacijas ēka tika nodedzināta 1944. gadā, bet 1947. gadā uzbūvēta jauna funkcionālisma stila mūra celtne (arhitekts Vilis Ozoliņš).

Jaunbulduri pārtop par Lielupi

Lai nodrošinātu ērtāku satiksmi uz Buļļu ciemu un Jaunbulduru tālāko galu, 1913. gadā Bulduru muižas teritorijā tika atklāta vēl viena pieturvieta, ko nosauca par Buļļiem. Sākotnēji bija tikai nojume, bet vēlāk tika uzbūvēta koka stacijas ēka, kas saglabājusies līdz mūsdienām. 1932. gadā staciju pārdēvēja par Lielupi (Bulduru un Lielupes stacijas ir arhitektūras pieminekļi). Tikai pēc Otrā pasaules kara Lielupes stacijas nosaukumu sāka piedēvēt vēsturiskajai Jaunbulduru teritorijai, tagadējai Lielupes apkaimei. Nosacītās rajona robežas ir pludmale ziemeļos, dzelzceļš un Vikingu iela dienvidos, 9. līnija rietumos un 36. līnija austrumos.

Mūsdienu Lielupes rajons jau sen bijusi iecienīta vieta tajā notiekošo sporta aktivitāšu dēļ.

Pirmās ziņas par tenisa laukumiem un tenisa spēlēm Lielupē parādījās 1932. gadā. Oskara Kalpaka prospektā darbojas tenisa centrs “Lielupe”, kurā notiek starptautiskas sacensības, Eiropas čempionāti, Deivisa kausa sacensības. Padomju laikā Lielupes malā tika uzcelts sporta stadions “Jaunība”, kura vietā 2003. gada beigās savu darbību uzsāka “Līvu akvaparks”.

Uz Stirnuragu reiz bēgušas stirnas

Lielupes apkaimei piekļaujas Stirnurags (Rehstand, Klau) kas izveidojies uz Bulduru muižas zemes. Savu nosaukumu tas ieguvis no stirnām, kas, bēgdamas no vilkiem, peldējušas pāri Lielupei uz jūrmalas mežiem. Pastāvīgie iedzīvotāji lielākoties nodarbojušies ar zvejniecību. Te bijušas vairākas mājas ar vienādu nosaukumu “Klauvas”, kuru dēļ, iespējams, šī vieta 1911. un 1914. gada kartēs nosaukta par “Klau”. 20. gadsimta 20. gados šo vietu iecienījuši atpūtnieki no Rīgas, jo tā bija Rīgas un dzelzceļa stacijas “Buļļi” tuvumā. Pastāvīgo vasarnieku vajadzībām te bija uzceltas nelielas vasarnīcas.

Mūsdienās Stirnurags izceļas ar skaistiem skatiem. Bulduru un Lielupes rajonā ir saglabājušās daudzas arhitektoniski vērtīgas ēkas ar kultūrvēsturisku nozīmi, ar kurām saistīti vairāku desmitu izcilu Latvijas personību dzīvesstāsti.

Dzintaru rajons izveidojies uz Bulduru muižas zemes, tās rietumu daļā, kas robežojas ar Majoru muižu. 1871. gadā sāka izdot gruntsgabalus gar tagadējo Dzintaru (Jermolaja, Edinburgas) prospektu, turpinot Bulduros iesākto regulāro plānojumu ar taisnām ielām un vienāda lieluma gruntsgabaliem.

No prestižām savrupmājām līdz neogotikas pilij

Bulduru muiža piederēja Krievijas valstij, kuras ķeizars tolaik bija Aleksandrs II. Par godu viņa meitas lielkņazes Marijas precībām ar Lielbritānijas karalienes Viktorijas dēlu Edinburgas hercogu Alfrēdu 1874. gadā jaunizveidotais rajons un tā galvenā iela nosaukta Edinburgas vārdā. Līdz ar dzelzceļa līnijas Rīga–Tukums atklāšanu 1877. gadā ierīkota arī Edinburgas dzelzceļa stacija.

Gar toreizējo 1615 metrus garo Edinburgas prospektu gruntsgabalus iegādājās turīgi un izglītoti vācu, krievu un arī latviešu izcelsmes ļaudis, kas uzcēla reprezentablas un pazīstamu arhitektu projektētas vasarnīcas. Starp tiem bija arī pirmais profesionālais latviešu arhitekts Jānis Baumanis. Viņš savu grezno villu uzcēla tagadējā Dzintaru prospekta un Āraišu ielas stūrī, kur no 1877. gada līdz ēkas nodegšanai 1883. gadā pavadīja vasaras kopā ar radiniekiem un daudzajiem draugiem, latviešu inteliģences un pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem.

Edinburgas pludmale ar peldu laipām un peldu ratiem. 20. gs. sākums.

Gādājot par ērtībām, J. Baumanis bija viens no pirmajiem, kas jūrā iebūvēja peldu laipas un iekārtoja ceļu no vasarnīcas līdz dzelzceļa pieturai.

Kristapa Morberga vasarnīca un dārzs Dzintaros. 1937. gads.

Arī pazīstamais latviešu būvuzņēmējs un mecenāts Kristaps Morbergs 19. gs. 80. gadu vidū uzcēla savu miniatūru koka neogotikas pili ar apbrīnojamiem efektiem, kā, piemēram, koka ēkas apšūšana ar vara plāksnēm. K. Morberga izveidotais unikālais ēku komplekss ar botānisko dārzu Dzintaru prospektā 52/54, kas pēc viņa nāves novēlēts Latvijas Universitātei, ir atjaunots un pieejams sabiedrības apskatei.

Robežu (Turaidas) iela ar skatu jūras virzienā. 20. gs. 20. gadu beigas-30. gadu sākums.

Izveidojas Kulakciems

Apbūve gar tagadējo Edinburgas prospektu (Kara iela, Gagarina prospekts) veidojās 19. gs. beigās. Zemesgabali te bija mazāki un galvenokārt tika celtas īres vasarnīcas un pansijas. Līdz Pirmajam pasaules karam valsts izpārdeva gruntsgabalus gar Turaidas (Robežu) ielu, no dzelzceļa līdz Ķemeru ielai, kā arī savus lauku gruntsgabalus sadalīja pie Lielupes dzīvojošie zemnieku māju saimnieki. Cenas bija augstas, tāpēc īpašumus galvenokārt iegādājās turīgie Rīgas namīpašnieki, banku ierēdņi, tirgotāji, kuri cēla gan dzīvojamās ēkas, gan vasarnīcas. Šo rajonu nodēvēja par Jaunedinburgu, kuras nosaukumu mūsdienās saglabājusi iela. Nelielo gruntsgabalu un šauro ielu rajons upes krastā tika saukts arī par Kulaku ciemu (Kulakciems). “Nāca nauda bez pūlēm, auga turība un morāls pagrimums: pirka nevajadzīgas lepnas mēbeles, gramofonus, plātījās ar naudu, radās skaudība, nesaticība, strīdi, dzeršana, kaušanās. Idilliskā Avotgala nosaukuma vietā uzradās rupjais Kulakciema vārds,” tā savās atmiņās vietvārda izcelšanos skaidroja vietējā iedzīvotāja Elizabete Dumpe 1975. gadā. Vietvārds bija tik populārs, ka tas atzīmēts 20. gs. 20. gadu sākuma pilsētas kartēs.

No "Avotiem" līdz "Dzintariem"

Pieaugot Edinburgas iedzīvotāju un atpūtnieku skaitam, 1907. gadā starp Bulduru un Edinburgas staciju tika ierīkota vēl viena pieturvieta, kuru nosauca par “Edinburgu I”, bet sākotnējo Edinburgas staciju pārdēvēja par “Edinburgu II”.

Kad Latvijas Dzelzceļa virsvalde 1929. gadā pieņēma lēmumu par dzelzceļa staciju nosaukumu latviskošanu, Edinburgu I nosauca par “Avotiem”, bet Edinburgu II – par “Dzintariem”. Vietējiem iedzīvotājiem bija pretrunīgi viedokļi par jaunajiem nosaukumiem. Avotu nosaukumu vairums atbalstīja, jo Lielupes krastā atradās Avotu zemnieku mājas, bet Dzintaru nosaukums radīja neizpratni. Vasarnīcu īpašnieku biedrība pat lūdza atjaunot vecos staciju nosaukumus. 20. gs. 30. gadu presē bieži lietots paralēli gan Edinburgas, gan Dzintaru vietvārds. 30. gadu otrajā pusē par Dzintariem sāka saukt visu bijušo Edinburgas rajonu. 60. gados Avotu stacijas pieturvietu slēdza, bet Dzintaru pieturvietu pārcēla nedaudz uz priekšu Rīgas virzienā. Jaunā Dzintaru stacijas ēka uzcelta 1980. gadā.

Jūrmalas lepnums visos laikos

Dzintaru rajona un Jūrmalas pilsētas slavenākais un atpazīstamākais objekts ir Dzintaru koncertzāle, kas iekļauta Latvijas kultūras kanonā. Tā uzcelta vēsturiskā vietā, kāpu zonā, kur jau 1897. gadā atvēra Edinburgas kūrmāju ar koncertdārzu. Lai organizētu mākslinieciski augstvērtīgus koncertus, Rīgas Jūrmalas pilsētas valde 20. gs. 30. gados nolēma uzcelt slēgtu koncertzāli. 1936. gadā pēc arhitektu Aleksandra Birzenieka un Viktora Mellenberga projekta bijušās kūrmājas dārzā uzbūvēja koka koncertzāli. Tā bija veidota no vieglām konstrukcijām, un sarīkojumiem to varēja izmantot tikai vasarās. Ēkas greznākā daļa ir pret Turaidas ielu vērstā koncertzāles fasāde, kas 2015. gadā atjaunota. Liela vērtība piemīt nama vestibilu greznojošajiem jūrmalnieka mākslinieka Anša Cīruļa gleznojumiem. 1960. gadā ēkai uz dārza pusi piebūvēta vasaras koncertestrāde ar pārsegumu (arhitekts Modris Ģelzis). 2006. gadā uzcelts jauns biļešu kases paviljons, bet 2015. gadā pabeigta ēkas rekonstrukcija un pazemē izbūvēts ieejas vestibils. Pēc šīs rekonstrukcijas Dzintaru koncertzāle ir nozīmīga koncertu norises vieta visa gada garumā.

Mākslinieku iemīļota vieta

Dzintari ir viens no raksturīgākajiem un labāk saglabātajiem Jūrmalas rajoniem ar vēsturisko plānojumu un koka apbūvi. Tikai Dzintaru prospektā vien atrodas 14 valsts un vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļi un pieci valsts nozīmes mākslas pieminekļi. Dzintaru rajons ar pludmali ir bijusi arī mākslinieku iemīļota vieta, un te uzņemti vairāku kinofilmu fragmenti. Pazīstamā gleznotāja Jāzepa Grosvalda tēvs Frīdrihs Grosvalds bija advokāts, namīpašnieks un ilggadējs Rīgas Latviešu biedrības priekšnieks, kuram jau 19. gs. 90. gados Edinburgā piederēja divstāvu vasarnīca. Līdz Pirmajam pasaules karam Grosvaldu ģimenes vasarnīcā bieži viesojusies arī Jāzepa Grosvalda māsasmeita Mērija Grīnberga, kuras dzīves stāsts iemūžināts dokumentālajā filmā “Mērijas ceļojums”. Filmas pirmie kadri uzņemti Dzintaros 2016. gadā.

Viena no jaunākajām un populārākajām atpūtas vietām Dzintaros ir Dzintaru mežaparks starp Dzintaru prospektu un Edinburgas prospektu, kas atklāts 2008. gadā. Parkā atrodas rotaļu laukumi dažādu vecumu bērniem, celiņi skrituļslidotājiem un gājējiem, skeitparks, strītbola laukumi. Tā centrālais objekts ir 38 metrus augstais metāla konstrukcijā veidotais skatu tornis. Parks darbojas visu gadu.

Mūsdienās Majori, īpaši Jomas iela, tās apkārtne un pludmale, ir populārākā tūristu izklaides, atpūtas un iepirkšanās vieta Jūrmalā. Grūti iedomāties, ka 19. gs. vidū tagadējās Jūras, Jomas un Lienes ielas apvidū bija grūti izbrienams, slapjš mežs, kurā ganīja lopus.

Pirmās zemnieku un zvejnieku saimniecības Majoros izveidojās pie Lielupes līkuma. Līdz pat 19. gs. senākais centrs šajā rajonā bija Majoru krogs (Majoren Krug), saukts arī par Kabakas krogu, jo atradās Lielupes krastā pie Kabakas raga, kas sen jau ieskalots upē. Pirmā muižas ēka Majoros uzcelta tikai 19. gs. sākumā, un tad arī radies senais Majoru nosaukums “Majorenhof” (Majoru muiža), kā to dēvēja līdz pat 1919. gadam. Tā kā Lielupes ūdeņi apdraudēja upes malā esošās senākās celtnes – krogu, smēdi un senāko muižas ēku –, tās tika nojauktas un pārvietotas. Ap 1910. gadu tālāk no upes, Konkordijas ielas galā, uzcēla jauno Majoru muižas dzīvojamo ēku (arhitekts Vilhelms Bokslafs). Visilgāk, no 1924. gada līdz 2007. gadam, ēkā atradās Valsts Majoru bērnu nams.

Ierodas pirmie vasarnieki

Kad 1824. gadā ierīkoja jauno plosta vietu pie Bulduru muižas, taisnākais ceļš no Rīgas uz jūrmalu veda no pārceltuves cauri Bulduriem, Dzintariem un Majoriem līdz Dubultu krogam un tālāk. Pirmie vasarnieki Majoros apmetās pie kalēja muižas tuvumā, bet pirmie vasarnīcu gruntsgabali izdoti nomā pie Dubultu robežas 1834. gadā. Tā kā Majoru muiža bija dzimtīpašums, līdz pat 1920. gadam zemi te varēja nomāt, bet nevarēja nopirkt.

Majoru attīstība par populāru peldvietu un Rīgas jūrmalas saviesīgās dzīves centru aizsākās 19. gs. vidū, kad bija nodrošināta regulāra tvaikoņu satiksme ar Rīgu un Jelgavu, notika aktīvs zemesgabalu nomas process, veidojās ielu tīkls.

Koncertdzīve pārceļas uz Majoriem

Īpaši nozīmīgs Majoru vēsturē ir 1870. gads, kad Fridrihs Alberts Horns (Friedrich Albert Horn, 1833–1893) uzbūvēja viesnīcu un iekārtoja koncertdārzu Jomas un Omnibusa ielas stūrī.

Majori, koncertdārzs ar estrādi, aizmugurē viesnīca "Jūrmala". 20. gs. 31.gadi.

Tā paša gada maijā gan viesnīcas viesību zālē, gan koncertdārzā notika pirmie vokāli instrumentālie koncerti un spēlēja kapela. Hornam koncertu piedāvājumu ziņā nācās konkurēt ar Dubultu kūrmāju, tomēr 19. gs. beigās mūzikas dzīves centrs pārvietojās uz Majoriem. Svarīgs notikums ne tikai Jūrmalas, bet visas Latvijas kultūras vēsturē ir pirmais latviešu komponistu mūzikas koncerts Horna koncertdārzā 1905. gada 31. jūlijā.

Skats uz Majoru Jūras paviljonu. 20.gs. sākums.

Horna iesākto darbu turpināja viņa znots, viesnīcas restorāna pārzinis Kristians Vāce (Christian Watze/Wazze). 1898. gadā viņš uzbūvēja Tirgoņu ielas galā Jūras paviljonu, kur atskaņoja populāru mūziku izklaidei. Kad paviljons nodega, 1909. gadā tā vietā uzbūvēja jaunu.

1913. gada lielais Majoru ugunsgrēks līdz ar 32 ēkām Jomas ielā nopostīja arī pirmo kinematogrāfu Jūrmalā (1896), Horna viesnīcu un koncertdārzu. Starpkaru periodā jaunā Rīgas Jūrmalas pilsēta šajā vietā izveidoja pilsētas publisko dārzu ar estrādi, kurā 30. gadu sākumā notika arī koncerti.

Pirmās biedrības un kultūras iestādes

Majoru iedzīvotāji un vasarnieki vienmēr bijuši sabiedriski aktīvi. 19. gs. 70. gados dibināta Majoru peldu biedrība un Rīgas Jūrmalas Brīvprātīgās ugunsdzēsēju biedrības Majoru nodaļa, bet 1882. gadā – Majoru–Dubultu Labdarības biedrība, kuras ēka kļuva par vietējo iedzīvotāju kultūras un izglītības centru. Drīz pēc tam dibināts arī biedrības teātris, publiskā bibliotēka, koris, darbojās mākslas sekcija. Biedrība par savu mērķi bija izvirzījusi uzcelt ēku, kurā būtu vieta skolai. Jau 1884. gada sākumā tā sāka darboties par biedrības līdzekļiem jaunuzceltajā mūra ēkā Rīgas ielas un Smilšu ielas stūrī. Te savas skolas gaitas uzsācis pazīstamais majornieks grafiķis, gleznotājs un lietišķās mākslas meistars Ansis Cīrulis (1883–1942), kurš ir Latvijas Republikas pirmās pastmarkas un karoga standarta autors. 1935. gadā Majoru–Dubultu Labdarības biedrība savā ēkā kopā ar vēl divām biedrībām izveidoja Jūrmalas Latviešu biedrību. Majoru skolas ēka ir vairākkārt pārbūvēta un mainījusi savu nosaukumu (tagad – Majoru vidusskola), bet tajā ir saglabājušās vēsturiskās kāpnes, kases telpa un sarīkojumu zāle.

Arī pirmās mākslinieku izstādes Jūrmalā ir saistītas ar Majoriem, kas apliecina šīs peldu vietas popularitāti. Viena no senākajām dokumentētajām ziņām ir par Baltijas mākslas izstādi 1904. gadā, kas notikusi Zīberga (Seeberg) vasarnīcā Jomas ielā. Tajā eksponēti Vilhelma Purvīša un Jaņa Rozentāla darbi, t. sk. viņa slavenais diplomdarbs “Pēc dievkalpojuma” (“No baznīcas”).

Tradīcijas turpinās

Arī padomju laikā un mūsdienās Majorus raksturo aktīva kultūras un izklaides dzīve. 1949. gadā atklāta pirmā ekspozīcija tagadējā Raiņa un Aspazijas vasarnīcā Jāņa Pliekšāna ielā. 1960. gadā dibināta Jūrmalas Mūzikas vidusskola, kas līdz pagājušajam gadam atradās Smilšu ielā. Arī 1962. gadā dibinātā Jūrmalas pilsētas muzeja pirmā mājvieta bija Majoros, kur tas atgriezās 1997. gadā. Horna koncertdārza tradīcijas turpina Jūrmalas Kultūras centrs, kas darbojas atjaunotā, 60. gados celtā kinoteātra ēkā. Majoros ir atvērtas divas privātas mākslas galerijas – “Inner Light” Omnibusa ielā un galerija “Jūrmala” Jomas ielā, kas ir populārākā iela Majoros.

Par dzīvi Majoros var izlasīt arī divās atmiņu grāmatās, kuras publicējuši Andris Balodis (“Labrīt, pasaulīt!”, 2006) un Pēteris Strubergs (“Jūrmalas sirds atmiņu lokos”, 2015).

Dubulti (Dubbeln) ir viens no nozīmīgākajiem Jūrmalas vēsturiskajiem centriem.

Apkaimes attīstību noteica atrašanās seno sauszemes un ūdens satiksmes ceļu tuvumā un senais Dubultu krogs, kas minēts 1533. gada dokumentā, – pie Lielupes dzīvojis zemnieks “Dubbelt”, kas tur zvejojis un turējis brīvu krogu. Vietas nosaukuma izcelsme joprojām ir neskaidra. Pazīstamais sabiedriskais darbinieks un Jūrmalas vēstures pētnieks Pēteris Belte uzskatīja, ka Dubultu nosaukums cēlies no latviskā “Dubļi”, kas vācu valodas rakstībā pārvērties par Dubble, Dublekrug, Dubbel, Dubbelzeem, Dubbelt, Dubbeln. Vēsturnieks Ainārs Radovics 17.–18. gs. vēstures avotos atradis arī tādus apzīmējumus kā Dubbult Krüg, Dubber Krüg, Dubben Krug, Duppel Krug.

• Vairāk nekā 70 arhitektūras, mākslas un vēstures pieminekļu
• Iecienīta literātu un mākslinieku dzīves, atpūtas un radošā darba vieta krievu literāti Dmitrijs Pisarevs, Ivans Gončarovs, ukraiņu rakstniece Marko Vovčoka, teologs, folklorists un pedagogs Ludis Bērziņš, Aspazija un Rainis, latviešu lietišķās mākslas meistars Pauls Rubis, gleznotājs Vilhelms Purvītis
• Ģimnāzijā mācījies dzejnieks Jānis Sudrabkalns, ārsts Pauls Stradiņš, mākslinieks Uga Skulme, dzejnieks un filozofs Rihards Rudzītis.

Kopš 17. gs. Dubultu krogs piederēja Bulduru muižai kā neliels starpgabals. No vienas puses to ierobežoja Lielupe, bet no pārējām pusēm – Slokas muižas Kaugurciema zemes, kur 1783. gadā uzskaitītas 11 zemnieku saimniecības Dubultu kroga tuvumā.

Vecākā peldvieta mūsdienu Jūrmalā

Jauns posms Dubultu attīstībā sākās līdz ar pirmo peldviesu ierašanos. Neskaitot Kaugurciemu, Dubulti ir vecākā peldvieta mūsdienu Jūrmalas pilsētā. “Pagājušā gadu simteņa [19. gs.] sākumā ārsti sāka plaši propagandēt peldēšanos jūrā. Sekodams viņu aizrādījumiem, Salas draudzes mācītājs Vents [Wendt] ap 1814. gadu iesāka šādu peldēšanos no viņa muižas netālajā zvejnieku ciemā. Izjutis sistemātiskas jūras peldēšanās svētīgo nozīmi, Vents pierunāja arī savus Rīgas draugus apmesties šajā zvejnieku ciemā un to izmēģināt. Kaut gan satiksme ar Rīgu pa smilšainajiem ceļiem toreiz bijuse tīrā mocība, taču peldu viesu skaits audzis gadu no gada.” (P. Belte. “Jūrmalas Vārds”, 27.06.1928.)

Peldviesi sākotnēji apmetās zemnieku-zvejnieku mājās, bet, pieaugot vasarnieku skaitam, 19. gs. 30. gados tika sadalīti pirmie zemesgabali jaunajai apbūvei. Dubultu ciemu atdalīja no Slokas muižas un pievienoja Bulduru muižai, kuras īpašumā jau bija Dubultu krogs. Līdz pirmās kūrzāles uzcelšanai Dubultu laukumā (1848) par galveno vasarnieku sabiedriskās dzīves centru kļuva viesnīca Dubultos, kuru F. Dīvels uzbūvēja Lielupes krastā 1834. gadā. Tur arī 1837. gadā notika pirmais koncerts Rīgas jūrmalā. 19. gs. 40. gados noteica Dubultu ciema robežas no tagadējās Kļavu ielas rietumos līdz Emelīnas ielai austrumos. 1856. gadā Dubultu ielām deva nosaukumus. 1863. gadā Vidzemes guberņas pārvalde apstiprināja Dubultus par miestu. Kad lielākā daļa gruntsgabalu nomnieku Dubultos 1866. gadā vienojās nopirkt no valsts zemi kopīpašumā, izveidojās sarežģīta zemes kopīpašuma forma jeb komūna, kuru likvidēja tikai 1938. gadā.

Šaurākā vieta starp jūru un Lielupi Dubultu 

Dubultu izveidošanos par populāru peldvietu 19. gs. un Rīgas Jūrmalas pilsētas administratīvo centru 20. gs. ietekmēja to atrašanās šaurākajā vietā (ap 300 m) starp jūru un Lielupi. Regulāru satiksmi starp Rīgu un Kurzemi sākotnēji nodrošināja zirgu vilktās ekipāžas (diližansi) ar pieturvietu pie Dubultu kroga, vēlāk – tvaikoņi ar piestātnēm Lielupes krastā, bet 1877. gadā atklātā dzelzceļa līnija Rīga–Tukums pakāpeniski izkonkurēja pārējos satiksmes līdzekļus.

Vienlaikus Lielupes straume sagādāja Dubultu iedzīvotājiem problēmas, jo tā palaikam postīja upes krastu, veidojot nogruvumus un aizraujot līdzi dzelmē zemes gabalus ar ēkām, tai skaitā Dīveļa viesnīcu (1876). Upe apdraudēja arī dzelzceļa līnijas izbūvi un seno ceļu gar Lielupi, kuru pārcēla uz tagadējo Zigfrīda Meierovica prospektu. 1901. gadā upes krastu nostiprināja ar perpendikulāri iebūvētiem aizsargu dambjiem (moliem).

Sabiedriskās dzīves centrs – Dubultu kūrmāja

Dubultu popularitātes pieaugumu 19. gs. otrajā pusē noteica vairāki faktori. 1851. gadā tagadējās Slokas ielas un Dubultu prospekta stūrī uzcēla garīgo sapulču ēku, kas vēlāk pārtapa par lūgšanu namu un pirmo Dubultu baznīcu. 1870. gadā Dubultu pludmalē pie Majoru robežas uzcēla silto peldu iestādi “Marienbāde”, kas izveidojās par pazīstamu sanatoriju. Pēc pirmās kūrmājas nodegšanas 1879. gadā uzcēla jaunu kūrmāju ar papildu ēkām un paplašinātu koncertdārzu. Monumentālo, pilij līdzīgo apjomu projektēja arhitekti J. D. Felsko un G. R. Vinklers. Dubultu kūrmāja bija nozīmīgs koncertdzīves un sabiedriskais centrs līdz pat pasaules kara sākumam. Lai cīnītos pret biežajiem ugunsgrēkiem, 1876. gadā dibināta Dubultu brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība (1876), kas bija pirmā šāda veida biedrība Rīgas Jūrmalā.

Apkaimes plānojums un apbūve

20. gs. sākumā par Dubultu rajona pilsētbūvnieciski nozīmīgāko vizuālo dominanti kļūst 1909. gadā celtā luterāņu baznīcas jaunā ēka (arhitekts V. Bokslafs). Tā ir savdabīga asimetriska jūgendstila arhitektūras celtne, kuras masīvais mūra tornis atgādina viduslaiku piļu donžonu.

Dubultu plānojumu noteikuši agrākie ceļi un takas, saimniecību un zemju robežas, kam pieskaņojušies dažāda lieluma un formas gruntsgabali. Senākā apbūve ar līkumotu ielu tīklu un gruntsgabalos iedziļinātām zaļumu ieskautām dzīvojamajām ēkām un vasarnīcām saglabājusies bijušajā zvejniekciema teritorijā.

Dubultu prospekts ar skatu Slokas ielas virzienā. Apbūve ir saglabājusies, labā pusē bijusī pasta ēka (zudis ieejas lievenis). Tagad ēkā atrodas veikali. 20.gs. sākums.

Dubultu prospektā skatāma pilsētai raksturīga apbūve ar cieši kopā sabūvētām ēkām gar galveno ielu.

Rīgas Jūrmalas pilsētas valdes ēka. 20. gs. 30. gadi.

Pirmās Dubultu baznīcas vietā 1911. gadā uzcēla Rīgas Jūrmalas krājaizdevu sabiedrības namu (arhitektūras piemineklis, arhitekts E. Laube). Sākotnēji šajā ēkā telpas nomāja arī jaunizveidotā Rīgas Jūrmalas pilsētas valde, bet 1930. gadā tā pārcēlās uz pārbūvēto cietuma ēku tagadējā Dubultu prospektā 1. Padomju laikā tur atradās rajona un pilsētas izpildu komiteja līdz pat 1968. gadam, kad uzcēla jauno administratīvo ēku Jomas ielā 1/5.

Apkaimes centru iezīmē baznīcas ēka, kā arī pārmaiņu skartais Dubultu laukums un dzelzceļa stacija. Pēc kūrmājas pārbūves 1933. gadā tajā iekārtoja vidusskolu, bet 1970. gadā vēsturisko kūrmājas un bijušo skolas ēku nojauca. 1977. gadā atklātais Ļeņina bronzas piemineklis Dubultu laukumā pabija daudz īsāku laiku. 70. gados nojauca arī 1877. gadā celto, Rīgas jūrmalai raksturīgo dzelzceļa stacijas koka ēku, kuras vietā 1977. gadā uzbūvēja modernu dzelzsbetona ēku (arhitekts Igors Javeins). Mūsdienās tā kļuvusi par laikmetīgās mākslas telpas “Mākslas stacija Dubulti” mājvietu.

Jaundubultu rašanās

Jaundubulti izveidojās, kad 1848. gadā rietumos Dubultu ciemam, no tagadējās Kļavu ielas līdz pat Mellužiem, abpus tagadējam Dubultu prospektam, izdeva vasarnīcu apbūvei 100 jaunus gruntsgabalus. Trīs paralēli jūrai izveidotās galvenās ielas ar šķērslīnijām veido Jaundubultu regulāro plānojumu. Kopš 19. gs. 40. gadiem vēsturisko Dubultu ciemu sāka saukt par Vecdubultiem, bet jauno apbūves rajonu – par Jaundubultiem. Kaut arī jaunā Rīgas Jūrmalas pašvaldība 1920. gadā pieņēma lēmumu pārdēvēt abus rajonus par Dubultiem, Jaundubultu nosaukums ir saglabājies līdz mūsdienām.

1885. gadā iesvētītas Dubultu un Jaundubultu kapsētas, kuru teritorijas mūsdienās saplūdušas kopā. 1896. gadā uz zemesgabala, kas atrodas uz Dubultu un Jaundubultu robežas, uzcelta Sv. Kņaza Vladimira Dubultu pareizticīgo baznīca. Dzelzceļa pieturvieta Jaundubultos izveidota tikai 1925. gadā, gadu vēlāk uzbūvēta arī koka stacijas ēka, bet 1977. gadā – jaunā stacijas ēka.

Pirmā Jūrmalas ģimnāzija

Pirmā Jūrmalas ģimnāzija bija Bērziņa–Šmithena ģimnāzija, kuru 1909. gadā uzcēla tagadējā Strēlnieku prospektā.

Šmithena-Bērziņa ģimnāzija iesvētīšanas dienā. 1909. gada 21. oktobris.

Tā bija izvietota vairākās ēkās, jo skolā bija arī internāts un atsevišķas zēnu un meiteņu ģimnāzijas. Skolas vadībai bija izdevies sapulcēt ievērojamus pedagogus un autoritātes, kas veicināja ģimnāzijas popularitāti un audzēkņu pieplūdumu ne tikai no tuvākajām guberņām, bet arī no Krievijas. Ģimnāzijas audzēkņu vidū bija topošais dzejnieks Jānis Sudrabkalns, ārsts Pauls Stradiņš, mākslinieks Uga Skulme, dzejnieks un filozofs Rihards Rudzītis u. c. 1915. gadā, tuvojoties frontei, skolu evakuēja uz Tērbatu. 1920. gadā Bērziņa–Šmithena ģimnāzijas ēkā Jaundubultos darbību uzsāka Rīgas Jūrmalas pilsētas ģimnāzija, kuru 30. gados pārcēla uz bijušās kūrmājas ēku. 1969. gadā Lielupes ielā uzcēla tagadējās Jaundubultu vidusskolas ēku.

Iecienīta literātu dzīves, atpūtas un darba vieta

Dubultu kultūrvēsture ir veidojusies vairāk nekā 200 gadu garumā. Dubulti ir bagāti ar stilistiski un funkcionāli daudzveidīgu arhitektūru, kuras autori ir daudzi pazīstami arhitekti. Vairāk nekā 70 arhitektūras, mākslas un vēstures pieminekļu apskatāmi Dubultu rajonā. Te vienmēr notikusi aktīva koncertdzīve, un Dubulti ir arī iecienīta literātu dzīves, atpūtas un radošā darba vieta jau kopš 19. gs. 60. gadiem. Te varam minēt krievu literātus Dmitriju Pisarevu, Ivanu Gončarovu, ukraiņu rakstnieci Marko Vovčoku, teologu, folkloristu un pedagogu Ludi Bērziņu, Aspaziju un Raini, ar kuru vārdiem saistītas ēkas Salacas ielā 4, Poruka prospektā 61 un Z. Meierovica prospektā 20. Jau 1945. gadā vairākās Dubultu ēkās atvēra PSRS Literatūras fonda rakstnieku jaunrades namu, bet 1971. gadā uzcēla jauno daudzstāvu korpusu, kas mūsdienās pārbūvēts par daudzdzīvokļu ēku. Vienā ēkā joprojām darbojas Dubultu Rakstnieku nams. Baznīcas ielā dzīvojis latviešu lietišķās mākslas meistars Pauls Rubis, bet gleznotājs Vilhelms Purvītis 20. gados gleznoja Dubultu skatus un pavadīja te vasaras.

Mūsdienu Dubulti

21. gs. Dubulti var lepoties ar restaurēto Aspazijas māju Z. Meierovica prospektā, Gavaru dzimtas atjaunoto Raiņa celto māju Poruka prospektā un jauno Dubultu Kultūras kvartālu, kas 2016.–2018. gadā uzcelts par pašvaldības līdzekļiem Strēlnieku prospektā 30. Jūrmalas Mūzikas vidusskolas, Jūrmalas Centrālās bibliotēkas un Jūrmalas Mākslas skolas ēkas kopā ar iekšpagalmu veido mūsdienīgu un radošu kultūrtelpu.

Ārpus šī raksta ir palikuši daudzi svarīgi Dubultu notikumi, interesanti fakti un cilvēku likteņstāsti. Pateicoties dubultniekam vēsturniekam Aināram Radovicam, interesentiem ir iespēja iepazīties ar viņa apjomīgo pētījumu “Dubultu vēsture”, kas izdots 2018. gadā un atkārtoti – 2019. gadā.

Jūrmalas daļā, kuru pazīstam kā bijušo Rīgas Jūrmalas pilsētu, viens no tās vēsturiskajiem centriem ir Melluži. Jau 1634. gadā Vidzemes–Kurzemes robežu kartē iezīmēti Melluži (Melhussen) ar divām saimēm, bet jaundzimušais Mellužu Ansis (Melluschen Ans) no Mellužiem Salas baznīcas grāmatā reģistrēts 1693. gadā.

Septiņpadsmitajā gadsimtā minēts arī Mellužu krogs, kas atradies līdzās Rīgas–Tukuma senajam satiksmes ceļam. No 1674. gada līdz pat zemes reformai 1920. gadā Majoru, Mellužu un Asaru zemes bija Firksu dzimtas īpašums. Senākie Mellužu iedzīvotāji nodarbojās ar zvejniecību, bet kā peldu vieta tā kļuva populāra pēc kūrmājas uzcelšanas 1827. gadā. Kad Kārlis Firkss netālu no Mellužu kroga atvēra kūrmāju un nosauca to savā vārdā par “Karlsbad”, arī apkārtējo rajonu sāka dēvēt par Karlsbādi. Kūrmāju nodedzināja 1917. gadā, bet latvisko nosaukumu Melluži atguva 1920. gadā pēc Rīgas Jūrmalas pilsētas izveidošanas.

Labākam skanējumam pārzāģē estrādi

Pastāvīgo iedzīvotāju, zvejnieku-zemnieku, mājas Mellužos atradās Upes ielas rajonā, bet zemesgabalus vasarnīcu celtniecībai sāka iedalīt 1836. gadā kūrmājas tuvumā, kāpu ieplakā un Kāpu ielas ziemeļos. Mellužu plānojumā skaidri saskatāma virzība uz sākotnējo centru, kur kādreiz atradās krogs, kūrmāja, tirgus, kalēju darbnīca (Kalēju iela), veikali.

Majoru (toreiz – Karlsbāde) parks un estrāde 20. gs. sākumā.

Līdzās tam jau 19. gs. 80. gados izveidoja parku ar mazu paviljonu, kurā spēlēja mūziku un notika koncerti. Līdz pat 20. gs. 20.–30. gadiem pārsvarā te spēlēja populāro mūziku, jo koncertdārza estrāde bija pārāk maza simfoniskā orķestra sastāvam. 1933. gadā pilsētas pašvaldība estrādi “pārbūvēja”, pārzāģējot to vidū pušu un padziļinot, bet koncertu skanējumu tas neuzlaboja.

1938. gadā uzcēla jaunu estrādi un labiekārtoja Mellužu parku.

Slavenie Mellužu zemeņu lauki Mellužu prospektā pie pieturas "Bērzu iela". Pagājušā gadsimta 20. gadi.

Gandrīz 100 gadu garumā, kopš 19. gs. beigām, Melluži tāpat kā Asari bija slaveni ar saviem zemeņu dārziem. Ap 1900. gadu gandrīz visus gruntsgabalus Asaru–Mellužu rajonā aizņēma zemeņu dārzi. Zemenes pārdeva ne tikai vasarniekiem, bet veda arī uz Rīgu, kur pēc “Jūrmalas zelta” bija liels pieprasījums, 19.–20. gs. mijā tās sūtīja arī uz Pēterburgu.

Sadala zemeņu plantācijas

Būtiskas izmaiņas zemeņu audzēšanā notika padomju laikā. Jau 1946. gadā visas bezsaimnieku zemeņu plantācijas Rīgas Jūrmalā ar platību virs 220 m² tika sadalītas starp iestādēm un organizācijām, kuras tās iznomāja darbiniekiem. Jau pēc gada saimniekošanas konstatēja, ka “daļa plantāciju noziedzīgas ekspluatācijas rezultātā izpostītas, iznīcinātas un nelietojamas (..) atsevišķām plantācijām draud bojā eja”. Zemeņu audzēšana turpināja attīstīties privātajās saimniecībās.

Daļa no Mellužu rajona

Mellužu rajona attīstību noteica Rīgas–Tukuma dzelzceļa līnijas atklāšana 1877. gadā. Tajā pašā gadā atvērta platforma ar nosaukumu Karlsbāde (vēlākie nosaukumi – Karlsbāde I, Melluži I, Pumpuri). Sākotnējā stacijas ēka, kas celta 1890. gadā, nav saglabājusies līdz mūsdienām.

Kad 1914. gadā uzcēla tagadējo Mellužu stacijas ēku, to nosauca par Karlsbādi II. 1922. gadā tā nosaukta par Melluži II. Lai izvairītos no pārpratumiem, kurus radīja līdzīgie staciju nosaukumi, 1939. gadā staciju Melluži I pārdēvēja par Pumpuriem. Tieši dzelzceļa pieturvietas nosaukums ir devis vārdu nelielai teritorijai, kas nav atsevišķs rajons, bet daļa no vēsturiskā Mellužu rajona. Līdzās stacijai atrodas 1934. gadā celtā Rīgas Jūrmalas 3. pamatskolas ēka, kas padomju laikā bija pazīstama kā Jūrmalas 4. vidusskola, bet 1991. gadā pārdēvēta par Pumpuru vidusskolu.

Vieta dabas, klusuma un miera cienītājiem

Jau kopš 19. gs. beigām Melluži ir pazīstama kā atpūtas vieta dabas, klusuma un miera cienītājiem. Gan pastāvīgo iedzīvotāju vidū, gan starp vasarniekiem vienmēr bijušas sabiedrībā pazīstamas personības – mākslinieki, mūziķi, komponisti, arhitekti, pedagogi, juristi, rakstnieki, žurnālisti, skatuves mākslinieki, diplomāti, politiķi, garīdznieki u. c. Piemēram, komponisti Emīls Dārziņš un Alfrēds Kalniņš, operdziedātāji Milda Brehmane-Štengele, Arturs Frinbergs, dzejnieks, filozofs Rihards Rudzītis, teātra kritiķis, žurnālists Roberts Kroders, bīskaps Jāzeps Rancāns, rakstnieki Jānis Grīns, Kārlis Zariņš, aktieris Ēvalds Valters, aktrise un režisore Dzidra Ritenberga, ārsts un gleznotājs Emīls Braunbergs, mūziķis, komponists Raimonds Raubiško un daudzi citi.

Pilsētas ģeogrāfisko centru meklējiet Mellužos!

Nozīmīga vieta Mellužu vēsturē ir tādiem nu jau zudušiem objektiem kā pagājušā gadsimta 30. gados slavenā “Kalna kafejnīca” un kinoteātris “Līgo”, kas darbojās arī padomju laikā (“Melluži”). Svarīgi notikumi risinājušies arī Komponistu jaunrades namā (1987) Mellužu prosp. 9, kurā 1988. gada 13. novembrī dibināta Latvijas Tautas frontes Jūrmalas nodaļa. Te notikušas arī vairākas leģendārā kinofestivāla “Arsenāls” filmu skates.

Un visbeidzot, ja vēlaties atrast Jūrmalas pilsētas ģeogrāfisko centru, meklējiet to Mellužu pludmalē, Dārza ielas galā!

Asari (Assern) minēti jau 1713. gadā Slokas baznīcas grāmatā. Vietas nosaukums saistīts ar Lielasaru un Mazasaru zvejnieku mājām, kas atradās jūras kāpās toreizējā Šaušu ciema (Mellužu–Asaru zemes) rietumu galā. Abu rajonu attīstībā ir daudz kopīga, jo šīs zemes kopā ar Majoriem ilgstoši bija Nurmuižas baronu Firksu privātīpašums.

Jūrmalas zemeņu sākums – Asaros

19. gadsimta sākumā Kāpu ielas vietā bija līkumots ceļš, gar kuru dalīti pirmie vasarnīcu gruntsgabali Asaros. Pēc dzelzceļa izbūves 1877. gadā izdeva nomā zemesgabalus abās tā pusēs, bet 1909. gadā sadalīja teritoriju starp dzelzceļu un Viņķu purvu.

Asari. 20.gs. sākums.

Arī zemeņu audzēšanas pirmsākumi Jūrmalā saistīti ar dzelzceļu. 1877. gadā kāds Asaru vasarnīcas īpašnieks francūzis Kortezī iestādīja savā dārzā zemeņu stādus, kurus uzdāvināja arī Asaru stacijas priekšniekam Gailim. Izrādījās, ka tieši Asaru–Mellužu rajona smilšainā augsne pēc rūpīgas apstrādāšanas deva bagātīgu zemeņu ražu un peļņu. Tieši Asaru stacijā speciālos vagonos, kas bija pievienoti vilcienam, iekrāva zemeņu kastes, kuras sūtīja pārdošanai uz Rīgu, bet 20. gadsimta sākumā – arī uz Krieviju.

Vaivari iegūst savu nosaukumu

Pirmā stacija Asaros bija tradicionāla koka ēka, kuru 1917. gadā nodedzināja krievu karaspēks, atkāpjoties no Jūrmalas. Tās vietā 1926. gadā uzcēla jaunu mūra ēku (arhitekts Pēteris Feders), kas saglabājusies līdz mūsdienām un ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis. Kad 1927. gadā Asaru rietumu pusē ierīkoja vēl vienu pieturvietu un vēlāk uzcēla arī koka stacijas ēku, pieturvietas nodēvēja par “Asari I” un “Asari II”. Lai izvairītos no pārpratumiem, kurus radīja līdzīgie nosaukumi, 1938. gadā stacija “Asari II” kļuva par “Vaivariem”. Pieturvietas nosaukums ar laiku tika attiecināts uz visu apkārtējo rajonu.

Pirmās sanatorijas Rīgas jūrmalā

Asaros dibināta arī viena no pirmajām sanatorijām Rīgas jūrmalā.

1899. gadā Krievijas ģenerālmajora kundze un Sarkanā Krusta Rīgas komitejas priekšniece Jekaterina Margolli uzcēla sanatoriju turīgu ģimeņu bērniem. 1905. gadā te uzturējās Krievijas–Japānas karā ievainotie kareivji. Latvijas Sarkanā Krusta Asaru sanatorija turpināja darboties arī 20. gados. Kopš 1927. gada te ārstējās kara invalīdi un pieaugušie kaulu tuberkulozes slimnieki. 1931. gadā sanatoriju likvidēja un ēkas pārņēma Žēlsirdīgo māsu savienība atpūtas nama ierīkošanai un Jaunatnes Sarkanais Krusts – bērnu vasaras kolonijas ierīkošanai.

No “Arteka” līdz sanatorijai un skolai

1945. gadā, paplašinot teritoriju, te atvēra vispārēja tipa bērnu sanatoriju “Arteks”. Vasarās uz sanatorijas bāzes izveidoja starptautisku pionieru nometni “Latvijas Arteks”. Vienlaikus tajā varēja uzņemt 175 bērnus. 70. gados tā kļuva par bērnu sanatoriju “Vaivari”, bet 1992. gadā to pievienoja republikas rehabilitācijas centram “Vaivari”. 1996. gadā vēsturiskajā sanatorijas ēkā atvēra Vaivaru pamatskolu.

Pirms Pirmā pasaules kara Asaros neilgu laiku pastāvēja sākumskola, bet 1920. gadā dibināta Rīgas Jūrmalas pilsētas 4. pamatskola. Kopš 1983. gada skolas ēkā darbojās Jūrmalas Jauno dabas draugu centrs, kas mūsdienās pārtapis par Jūrmalas Bērnu un jauniešu interešu centru.

Bibliotēka, atrakciju parki un muzeji

Pirmā bibliotēka Asaros atvērta 1948. gadā, kas, mainot nosaukumu un atrašanās vietu, darbojas arī mūsdienās. 70.–80. gados Mirdzas ielā bija atvērts Asaru kultūras nams, bet Kāpu ielā līdz 20. gadsimta beigām atradās Jaunatnes atpūtas parks ar atrakcijām, deju grīdu un nelielu skatuvi. 1998. gadā Atbalss ielā atklāja ūdens atrakciju parku “Nemo”, kas savu popularitāti zaudēja pēc “Līvu akvaparka” atklāšanas. Vaivaros, Kāpu ielā, kopš 2008. gada atvērta privāta izstāžu zāle “I. O.”, bet Asaros, Dzelzceļa ielā, nu jau vairākus gadus darbojas privāto kolekciju muzejs “Nellija”.

Mūsdienās pazīstamākais sabiedriskais objekts Asaru–Vaivaru rajonā ir nacionālais rehabilitācijas centrs “Vaivari”, kuru atvēra 1992. gadā. 1993. gadā tas ieguva nacionālā rehabilitācijas centra statusu, un kopš tā laika izveidojies par medicīniskās rehabilitācijas, veselības un sociālās aprūpes, izglītības un zinātnes valsts nozīmes objektu – lielāko šāda tipa medicīnas iestādi Latvijā.

Vieta, kur klusībā pavadīt vasaru

1930. gada ceļvedī Asari raksturoti kā “pēdējā Jūrmalas pilsētas peldvieta (..) ar daudzām zemeņu plantācijām, ieslēgta ar priežu mežu, īsta atpūtas vieta, kur klusībā un ērtībā var pavadīt vasaru; vasarnīcas nelielas un lētas”. Jau 19. gadsimta 70. gados vairākas vasaras te pavadīja pazīstamā vācu dziedātāja un rakstniece Monika Hunniusa, 19. un 20. gadsimta mijā – rakstnieks Rūdolfs Blaumanis un gleznotājs Janis Rozentāls, 30. gados – aktieris un režisors Mihails Čehovs.

Senas Asaru zvejnieku dzimtas ģimenē dzimis latviešu profesionālās tēlniecības vecmeistars, 30. gados iecienīts portretists Augusts Bija (1872–1957). Viņa dzimtas īpašumā Kāpu ielā 64 novietota tēlnieka Gļeba Panteļejeva veidota piemiņas zīme. Asaru–Vaivaru rajonā dzīvojis aktieris un režisors Alfreds Amtmanis-Briedītis, režisore Vera Baļuna, gleznotāji Edgars Bauze un Rolands Beitners, tēlniece Elita Pureniņa, rakstnieks un satīriķis Andrejs Skailis (Vite), zobārsts un literāts Kārlis Jannaus, skolotājs un Rīgas Jūrmalas ģimnāzijas direktors Eduards Urpens, kolekcionārs Mārtiņš Pormanis, grafiķis Imants Ozoliņš. Par dzīvi Asaru–Vaivaru rajonā varam uzzināt arī Rolanda Beitnera grāmatā “Jūras romantiķa memuāri”, kas publicēta 2017. gadā.

Asaru kapsēta

Īpašs apskates objekts ir Asaru kapsēta, kas iesvētīta 1866. gadā, bet pirmie apbedījumi tajā ir no 19. gadsimta pirmās puses. Te apbedīti daudzi ievērojami un pazīstami jūrmalnieki. 1909. gadā uzcelta kapliča ar greznu ieejas portālu un zvanu torni (valsts nozīmes arhitektūras piemineklis). Kapsētas austrumu daļā 1928. gadā izveidoti Brāļu kapi, kur apbedīti vairāk nekā 200 nezināmu karavīru, kas Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu laikā karojuši frontes pretējās pusēs. 1939. gadā te atklāts tēlnieka Mārtiņa Šmalca šūnakmenī veidotais piemineklis.

Jūrmalas apkaimes – Krastciems, Valteri un Druvciems – izveidojušās dažādos laikos, un to attīstība bijusi atšķirīga. Vienojošais elements ir Lielupe un Slokas iela, kas sākas Dubultos pie jūras un turpinās pāri dzelzceļam gar upes krastu līdz pat Slokai.

No “mācītājgruntīm” līdz Krasta ciemam

Tagadējā Krastciema teritorijā jau 1581. gadā minētas Klaipu zemnieku mājas, bet ap 1680. gadu uz bijušo māju zemes pārcēla Slokas mācītājmuižu (Schlock Pastorat, Slokas pastorāts). Sākotnēji to uzturēja Kurzemes hercogs, kuram tā piederēja. 18. gs. sākumā muižā uzskaitītas sešas zemnieku saimniecības; uzcēla arī jaunu mācītāja dzīvojamo ēku. Pēc Slokas apgabala pievienošanas Krievijai 1783. gadā ieviesa naudas nodevu, kuru draudzes zemnieki maksāja Slokas mācītāja, arī mācītājmuižas, uzturēšanai. 1826. gadā mācītājmuižā bija 73 iedzīvotāji. Pēc vairākiem muižas ēku ugunsgrēkiem 19. gs. vidū uzbūvēja jaunu mūra dzīvojamo ēku, kas, pārbūvēta, saglabājusies līdz mūsdienām. Ieviešot 1866. gada pagastu pašvaldību likumu, kas paredzēja muižu pagastu vietā izveidot pagastu zemnieku pašvaldības, izveidoja apvienotu Valtermuižas un Slokas mācītājmuižas pagastu.

Ap 1910. gadu lielāko daļu muižas zemes sadalīja gruntsgabalos izpirkšanai. 1925. gadā Saeimā izskatīja jautājumu par Slokas pilsētas administratīvo robežu paplašināšanu, arī par bijušās mācītājmuižas teritorijas pievienošanu Slokai. Sākotnēji muižas iedzīvotāji izteica vēlmi pievienoties 1920. gadā izveidotajai Rīgas Jūrmalas pilsētai, tomēr vēlāk pārdomāja, motivējot ar to, “ka Slokas pilsēta viņiem ir tuvāka, viņi tur saistīti ar skolu un citām Slokas labierīcībām” (“Saeimas stenogrammas”, 20.01.1925.). Tādējādi “mācītāja lauki” vai “mācītājgruntis”, kā 20. gs. 20.–40. gados dēvēja tagadējo Krastciemu, bija Slokas pilsētas rajons līdz pat Jūrmalas pilsētas izveidošanai 1959. gada nogalē.

Krastciema nosaukums ir viens no jaunākajiem Jūrmalas 26 apkaimju nosaukumiem. 1949. gadā laikrakstā “Darba Balss” publicēta informācija: “Daži Slokas iedzīvotāji griezās pie mūsu laikraksta ar lūgumu gādāt, lai ciemu nosauktu citā vārdā. Rīgas apriņķa izpildkomiteja tagad nolēmusi “mācītājgruntis” pārdēvēt par Krasta ciemu.” Domājams, ka nosaukums aizgūts no kaimiņos esošās Valteru apkaimes Krasta ielas (tagadējā Piekrastes iela), kas turpinājās kā ceļš Krastciema virzienā.

Krastciems veidojās kā individuālo ēku un mazdārziņu rajons pie Lielupes, Slokas pilsētas nomalē. Vēl 20. gs. 70. gadu vidū ciemā bija tikai astoņas ielas. Pēdējo 30 gadu laikā, turpinoties savrupmāju celtniecībai, apbūvētā teritorija ir ievērojami paplašinājusies.

Starp Sloku un Dubultiem – Valteri

Valteri savu nosaukumu ir ieguvuši no Valtermuižas (Waltershof), kas minēta 1783. gada sarakstā par Slokas novada zemēm, kuras nodotas Krievijai, nosakot jauno Kurzemes hercogistes un Krievijas robežu. 1785. gadā tās īpašnieks bijis Johans Gotfrīds Valteris, bet 1788. gadā – Doroteja Valteris, kura dzimtsmuižu pārdeva.

Muiža bija bez zemnieku saimniecībām, tāpēc arī tās iedzīvotāju skaits bija neliels. 1795. gada revīzijā te uzskaitītas tikai sešas personas, bet 1858. gadā – 14. Lielupes malā, muižas zemes rietumos, atradušās vējdzirnavas, bet austrumos – krogs, vēlāk uzcelta arī mežsarga māja. Būtiskas izmaiņas Valteru attīstībā notika pēc tam, kad muižu 1908. gadā iegādājās Rīgas tirgonis Oskars Strafiels, kurš sāka rosīgu saimniecisko darbību. Tajā pašā gadā viņš Valtermuižā izdod nomā pirmo zemes gabalu. 1910. gadā muižas īpašnieku soda par to, ka viņš savā īpašumā bez atļaujas ir nocirtis 277 priedes aizsargājamā mežā. Domājams, ka tā bija mērķtiecīga rīcība, lai iegūtu vairāk zemes apbūvei. 1912. gadā O. Strafiels sadala muižas zemi un mežu 139 gruntsgabalos, kurus iznomā ēku būvniecībai, jo saskaņā ar pastāvošajām muižniecības tiesībām Valtermuižas īpašnieks nevarēja pārdot atsevišķus gruntsgabalus. Apejot likumu, viņš gruntsgabalus izdeva beztermiņa mantojamā nomā.

1920. gadā visus Rīgas Jūrmalas peldu miestus, tajā skaitā Valtermuižu, apvienoja, piešķirot pilsētas tiesības. Pēc agrārās reformas 20. gados ne visi Valteru iedzīvotāji varēja gruntsgabalus iegūt savā īpašumā. Kaut arī valsts atsavināja muižu, Strafielu dzimtai atstāja neatsavināmo daļu ar virsīpašnieka tiesībām. Tikai pēc 1938. gada likuma par dalītu īpašuma tiesību atcelšanu arī 53 līdzšinējie nomnieki varēja izpirkt savus gruntsgabalus.

1922. gada ceļvedī Valtermuiža raksturota kā “plašākai publikai vēl maz pazīstama. Atrodas uz Lielupes krasta starp Sloku un Dubultiem. Tuvākā dzelzceļa stacija – Asari [2 km attālumā]. Galvenā satiksme ar Rīgu un Jelgavu pa Lielupi. Nedaudzas, bet glītas vasarnīcas. Skaisti meža celiņi. Izdevīga vieta atpūtai, sevišķi tādiem, kuriem ārsts aizliedzis jūrā peldēties.”

Prom no pilsētas trokšņiem

Līdzīgi kā Asaros un Mellužos, arī Valteru iedzīvotāji iekopa ogu dārzus un audzēja zemenes pārdošanai. Labākajos ražas gados no Valteru kuģu piestātnes uz Rīgu dienā tika aizvestas vairākas kravas ar ogām no Asaru un Valteru dārziem. Vietējie iedzīvotāji nodarbojās arī ar zvejniecību un turēja mājlopus, tomēr viens no galvenajiem peļņas avotiem bija vasarnīcu izīrēšana. “Aiz Asariem atrodas maza peldvieta – Valteri, kur dzīvo tie, kas grib pilnīgi atpūsties no pilsētas trokšņa. Šeit vasarnīcu cenas ir lētas. Trīsistabu vasarnīcu, ieskaitot maksu par elektrību, var īrēt, sākot ar 140 ls. Valteros atvērti arī vairāki veikali,” rakstīja laikraksts “Rīts” 1936. gadā. Vasarās te atpūtās dziedātājs, komponists, diriģents, Latvijas Konservatorijas profesors Jēkabs Kārkliņš (1867–1960).

Valteros pie Lielupes atradās arī laivu steķi un pārceltuve, kas nodrošināja dzīvu satiksmi ar Salas pagastu, no kura cēlusies Pāvulu dzimta. Tautā iemīļotais un viens no populārākajiem latviešu teātra un kino aktieriem, Tautas skatuves mākslinieks, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris un Jūrmalas Gada cilvēks Eduards Pāvuls (1927–2006) dzīvoja Valteros, Gāršas ielā. Viņš dzimis latviešu strēlnieka Kārļa Pāvula un viņa sievas Annas ģimenē. Tēvs bija brīvprātīgais ugunsdzēsējs, gāja zvejā un grūtos laikos piepelnījās Dubultu kokzāģētavā.

Rīgas Jūrmalas ugunsdzēsēju biedrības 6. (Valteru) nodaļas biedri. 20. gs. 20. gadi.

Valteri attīstījās arī kā sabiedriskais centrs. Jau 1913. gadā te nodibināja Valteru labierīcības biedrību, bet 1921. gadā Valteros, Lielupes malā pie kuģu piestātnes, izveidoja Rīgas Jūrmalas ugunsdzēsēju biedrības 6. nodaļu. Tā kā salīdzinoši nelielā Valteru apkaime atradās pie upes, atstatus no pārējiem pilsētas rajoniem, tad sabiedriskajā dzīvē tās iedzīvotāji biedrojās ar Asaru, Mellužu un Jaundubultu iedzīvotājiem.

1930. gadā dibināta Otrās Rīgas Jūrmalas namīpašnieku biedrības krājaizdevu sabiedrība, kas apvienoja Jaundubultu, Mellužu, Asaru un Valteru iedzīvotājus, bet 1931. gadā – Asaru–Valteru–Mellužu meliorācijas sabiedrība. Tā kā Asari bija tuvākais Valteru rajons, tad administratīvā ziņā 20.–30. gados un padomju laikā Valterus uzskatīja par Asaru rajona sastāvdaļu, un iedzīvotāju, vasarnīcu un peldviesu skaits, kā arī citi statistikas dati visbiežāk norādīti kopā ar Asariem. Mūsdienās Valteri ir viena no pilsētas apkaimēm, kas vairāk pazīstama kā dzīvojamais savrupmāju rajons pie Lielupes.

Jaunākā Jūrmalas apkaime – Druvciems

Druvciems ir Jūrmalas pilsētas jaunākā apkaime. 1935. gadā te bija tikai divas ielas, Mednieku un Druvu iela, bet 50. gados izveidota Ciļņu, Ražas un Rudzu iela. Apkaime savu nosaukumu ieguva 70. gadu sākumā, bet līdz tam to uzskatīja gan par Jaundubultu, gan par Pumpuru rajona sastāvdaļu. Zeme Lielupes krastā, uz kuras izveidojies Druvciems, bijusi baronu Firksu privātīpašums, kas robežojies ar Slokas mežniecību. Jau 18. gs. tur, meža vidū, atradās Jaunbišķu mājas, kas atzīmētas arī 20. gs. 20. gadu Rīgas Jūrmalas kartēs un plānos.

Lielupes krasta iegruvums Druvciema rajonā pie Slokas ielas. Skats augšteces virzienā. Priekšplānā upē sagāzti koki straumes mazināšanai. 1958. gada 6. jūlijs. Foto: E. Dambis.

1958. gadā 200 metru lejpus Druvu ielas notika viens no lielākajiem Lielupes krasta iebrukumiem. Dažu stundu laikā upes kreisajā krastā izveidojās 130 metrus garš un 50 metrus plats līcis, kura dziļums bija 9 metri. Tā dzelmē bez pēdām pazuda 200–300 priedes trīsstāvu māju augstumā. Krasta iegruvums pievērsa uzmanību Lielupes problēmām, un tika organizēta krasta pētīšana. Līdzīgas izskalotas nišas ūdenslīdēji atrada Valteru piestātnes tuvumā. Lielupes izpēte pievērsa uzmanību arī citai problēmai. Upes dibenā Valteru rajonā bija sakrājies daudz beigtu zivju. Par Slokas celulozes un papīra kombināta radīto upes piesārņojumu apkārtējo ciemu, īpaši tagadējā Krastciema, iedzīvotāji sūdzējās jau 20. gs. 30. gados. Šī problēma saglabājās līdz pat ražotnes slēgšanai 1994. gadā.

Vindsērfinga sacensības Lielupē pie Valteriem. 20. gs. 80. gadi.

Padomju laikā Druvciemā turpināja celt vasarnīcas un savrupmājas, 1981. gadā uzcēla PSRS Valsts bankas atpūtas bāzi.

Krastciema, Valteru un Druvciema teritorijā kopumā ir tipiska savrupmāju kvartālu dzīves vide, zaļa, ar dārziem un priedēm.