Jūrmalas muzejā būs skatāma gleznotāja Anša Artuma (1908–1997) izstāde “∞ mirklis”, kas ir mākslinieka radošā mantojuma un piemiņas svinēšana. Ansis Artums – Tukuma gleznotājs, virtuozais vienkāršo ziedu krāšņuma tvērējs, Slocenes krastu iemūžinātājs gadalaiku maiņās. Lielāko daļu savu darbu viņš radījis plenērā, kompozīcijās prasmīgi režisējot dabas uzstādījumus. Līdzās māksliniekiem Kārlim Neilim un Leonīdam Āriņam arī A. Artums veidojis Tukuma kā viena no mākslas centriem atpazīstamību Latvijā.
Izstādē apkopotās gleznas veidos ieskatu A. Artuma daiļrades raksturīgākajās izpausmēs,- iluzori ļaujot ietiekties pilnīgā un harmoniskā esamībā, kur valda pārlaicīgs, mierpilns, nesteidzīgs dzīves vērojums, caurstrāvots ar klusu mīlestību pat pret šķietami vienkāršo, ikdienišķo.
Anša Artumam gleznieciskajā izteiksmē primārais ir krāsa un daba. Mākslinieks ne velti dēvēts par dabas režisoru: viņš talantīgi koriģējis dabas motīvus, radot audeklā savu kompozicionālo „zelta griezumu”. Darbiem raksturīga gleznieciska telpas un formu izpratne, tīrskanīgs, emocionāls kolorīts. Viņa daiļrade nosacīti dalāma divos posmos: 1) agrīnais (no 20. gs. 30. gadu sākuma līdz 40. gadu vidum), kad dominēja zināma atturība krāsu izvēlē, zemes krāsām tuva tonalitāte; 2) otrais (no 20. gs. 40. gadu vidus līdz mūža izskaņai) – spilgtais, košais, vitālais kolorīts.
Anša Artuma darbi ir fovistiskas ievirzes kompozīcijas, kuru pamatā stingrs zīmējums, formas karkass. Gleznās valda piesātināts kolorīts: krāsu palete ir uzieta dabā, taču dabas krāsainībai gleznotājs atskaldījis tonāli mazāk būtisko. A. Artuma gleznu izteiksmē būtiski komponenti ir pastozais triepiens, stipri reljefa faktūra, kas piešķir dziļumu, priekšmetisku vieliskumu.
Mākslinieka daiļradē nav asu lūzumu, spilgti izteiktas periodizācijas, un tas izstādei piešķir gaumīgu viendabīgumu. A. Artuma mākslinieciskā personība veidojusies mierīgā plūdumā, izkopjot un izvēršot sev raksturīgo, lai gan pats gleznotājs savu daiļrades izaugsmes ceļu iekšēji izjutis kā intensīvu un dinamisku.
Glezniecību Ansis Artums studējis Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA), skolojoties pie Kārļa Miesnieka, Ludolfa Liberta, Vilhelma Purvīša, Augusta Annusa, Voldemāra Tones, Konrāda Ubāna, Ģederta Eliasa, Borisa Vipera un Eduarda Brencēna. Laika gaitā mākslinieks attīstījis pats savu „artumisko” glezniecisko rokrakstu, lai gan agrīnajos darbos vērtētāji tiekušies uztaustīt arī kādas nekritiskāk pārņemtas ietekmes no ievērojamajiem pedagogiem.
Studiju ietvaros darbojies Vilhelma Purvīša vadītajā Dabasskatu meistardarbnīcā. LMA absolvējis 1933. gada ziemā ar diplomdarbu „Tukuma ainava”.
20. gadsimta 30.–40. gados Ansis Artums darbojās Mūksalas mākslinieku biedrībā, regulāri piedalījās biedrības izstādēs, guva panākumus Kultūras fonda izstādēs, tostarp ārzemēs. Īpaši nozīmīgs mākslinieka personībai bija Parīzes apmeklējums. Braucienā gūtie iespaidi laika gaitā radoši pārstrādāti – gleznotājs atraisās, mainās otas triepiena tehnika, darbos ievijas spilgti, kontrastējoši krāstoņi.
Liela daļa mākslinieka darbu glabājas privātkolekcijās, kā arī muzejos – Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Kuldīgas novada muzejā, Liepājas muzejā, Jūrmalas muzejā, Tukuma Mākslas muzejā.
Anša Artuma glezniecības stūrakmeņi – ainava un klusā daba. Visplašāko slavu viņš guvis ar saviem pavasara un vasaras ainu un ziedošu dārzu gleznojumiem, Tukuma ainavām, ziedošajām kastaņām un ceriņiem, fritilārijām un puķu vāzēm. Izstādē eksponēti darbi no ģimenes un citām privātkolekcijām, Tukuma muzeja un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma, kā arī no "Zuzeum" kolekcijas.