Buļļuciemā, Ragakāpas pakājē, ir vieta, kurā izkārtotas senu zvejnieku sētu ēkas, laivas, kuģi, radot iespaidu, ka te laiks ir apstājies un apkārtnē valda “senie laiki”. Tas ir Jūrmalas Brīvdabas muzejs, kas visai sabiedrībai tika atvērts pirms 45 gadiem. Šobrīd tas ir iekļauts Jūrmalas muzejā kā filiāle, bet kā šis īpašais zvejnieku muzejs Jūrmalā izveidojās?
Tie, kam tuva Imanta Ziedoņa daiļrade, par muzeja idejas tēvu Andreju Šulcu (1910–2006) būs lasījuši I. Ziedoņa darbā “Kurzemīte”. No apraksta nojaušams, ka A. Šulcam ar tradicionālās zvejniecības matojuma saglabāšanu negāja viegli.
Mākslinieks, muzeju darbinieks un etnogrāfs amatieris A. Šulcs ko līdzīgu jau 1954. gadā bija izveidojis Ventspilī. Tagad tas ir Ventspils Piejūras brīvdabas muzejs. Iespējams, ka no Ventspils A. Šulcam bija jādodas prom spiestā kārtā, bet ideju par plašu zvejniecības brīvdabas muzeju viņš atnesa arī uz Jūrmalu – uz zvejnieku kolhozu “Uzvara”. Tas toreiz bija naudīgs un atvēlēja līdzekļus arī kultūrai. Bija iecerēts, ka muzeju veidos un “uzturēs” visi toreizējās Latvijas PSR zvejnieku kolhozi, jo tas stāstīs par visiem Rīgas līča un Baltijas jūras Kurzemes piekrastes zvejniekiem, ietverot arī lietuviešu un igauņu jūras piekrasti.
Muzeja vieta 1970. gada pavasarī simboliski tika iezīmēta ar piemiņas akmens un burinieka enkura uzstādīšanu. Teksts uz tā vēstī: “Pamatakmens zvejnieku kolhozu brīvdabas Tautas muzejam. 1970. gada 22. IV.” Muzeja teritorija bija iecerēta ap 200 hektāriem, starp Lielupes ieteku jūrā, kolhoza “Uzvara” teritoriju un 33. līniju.
1972. gada oktobrī A. Šulcs Tukuma avīzē “Komunisma Rīts” rakstīja: “...ikviens, kas mīl jūru un ciena zvejnieka darbu, aicināts nākt talkā eksponātu vākšanā un nodot tos zvejnieku starpkolhozu Brīvdabas muzejam Jūrmalā, Lielupē, Vikingu ielā 37. Tas būs liels ieguldījums muzeja ekspozīcijas bagātināšanā.” Parakstījās viņš kā muzeja sabiedriskais direktors.
Lai arī raksti tā laika presē ir paša A. Šulca sacerēti vai arī viņš bija informācijas sniedzējs, A. Šulcs palika tikai muzeja sabiedriskais direktors – idejas virzītājs. Oficiāli muzeja direktora amatu kolhozs iedibināja 1979. gada 31. augustā, un pirmais muzeja direktors bija Miķelis Arājs (1928–2021), kurš sagatavoja dokumentāciju muzeja atvēršanai.
Ar nosaukumu “Latvijas zvejnieku kolhozu sabiedriskais tautas brīvdabas muzejs-parks” muzeju atklāja 1979. gada 15. decembrī saskaņā ar Jūrmalas Tautas deputātu padomes Izpildkomitejas lēmumu. No 200 hektāru iecerētās teritorijas ekspozīcija izvietojās nepilnā hektārā. Dokumentos minēts, ka tiek atvērta muzeja pirmā kārta, tai sekos tālāka attīstība.
Deviņos veidošanas gados ekspozīcijā bija iekārtota 19. gs. beigu, 20. gs. sākuma Jūrmalas zvejnieka sēta – “Baļķu” māja, klēts, zvejas rīku būda, pirts, pagrabs, zivju kūpināšanas namiņš, laivu namiņš, aka, kā arī ekspozīcija par kolhoza vēsturi un zvejas floti, enkuru kolekcija.
Vēl astoņdesmito gadu vidū A. Šulcs rakstīja par vajadzību muzeju attīstīt divos sektoros, kuriem par robežlīniju kalpotu Raga kāpa. Pirms padomju laika sektorā bija jābūt divpadsmit zvejnieku sētām. Padomju laika sektorā, kuram bija paredzēts uzcelt jaunu ekspozīcijas ēku, bija plānots vēstīt par zvejas procesu attīstību. Ēkas un muzeja rekonstrukcijas plānu kā savu diplomdarbu izstrādāja Rīgas Politehniskā institūta absolvente, kolhoza stipendiāte Dita Lapiņa.
Ir nedaudz paradoksāli, ka vienīgā struktūra, kas no izzudušā kolhoza palikusi dzīvotspējīga, ir tieši muzejs, bet laiks rāda, ka kultūrā ieguldītais nes labumu sabiedrībai joprojām.
FOTO NO JŪRMALAS MUZEJA KRĀJUMA