Piemineklis kapteiņa Zolta rotas karavīriem Kaugurciemā ik novembri pulcina ļaudis ar svecītēm un ziediem, bet uzraksts piemineklī vēstī, ka karavīri krituši 1919. gada 18. maijā – pirms 105 gadiem. Kas īsi notika šajā pavasara dienā, un kāpēc šos karavīrus godinām par Latvijas varoņiem?
Kapteiņa Pauļa Zolta (10.08.1880.–18.05.1919.) rotas varoņdarbs attiecas uz Brīvības cīņu posmu, kad Latvijas pagaidu valdības Dienvidlatvijas brigāde cīnījās ar Pētera Stučkas vadītās Padomju Latvijas spēkiem.
1919. gada martā neatkarīgo Latvijas Republiku atbalstošās vienības bija nonākušas no Ventas līdz Lielupei un gaidīja drīzas kaujas par Rīgu. Padomju Latvijas armija – sarkanie latviešu strēlnieki – savukārt cerēja atturēt vai vismaz novilcināt uzbrukumu Rīgai.
Zolta rota bija veidota Liepājā no brīvprātīgajiem, pārsvarā jauniešiem, kuri bija ieskaitīti I Kurzemes inženieru sapieru rotā. Drīz daļu no tās karavīriem atšķīra un izveidoja 3. latviešu atsevišķā (studentu) bataljona 2. rotu, kas vēlāk arī saucās “zoltieši”.
Aprīlī rotu norīkoja uz fronti Slokā, bet maija vidū pārvietoja uz Kaugurciemu.
Senajā zvejnieku ciemā leitnanta Viktora Griķa vadītais 1. vads novietojās mežmalā pie Baumaņa mājām, virsleitnanta Eduarda Grīntāla 2. vads kāpās pie Bungu mājām, bet leitnanta Žaņa Ķinča 3. vads – kāpās pie Kārkliņu mājām. Kapteinis Zolts ar kanceleju iekārtojās Nāriņu mežsarga mājās. Rotas apsargājamā kaujas josla bija nepilnu kilometru gara.
Zolta rotai liktenīgā kauja sākās 1919. gada 18. maija rītā ar spēju sarkano latviešu strēlnieku bataljona uzbrukumu. Zolta rota turējās, līdz kaujas karstumā pārstāja šaut ložmetēji; iespējams, ka tos sabojāja gaisā saceltā smilts. Šautenēm aptrūkās patronu, bet rezerves munīcija izrādījās nederīga. Rotas 2. vads, neizturējis spiedienu, atkāpās. Pretinieki jau grieza pirms ierakumiem nostieptās dzeloņdrātis. Ievainotais virsleitnants Grīntāls krita pretinieku rokās, leitnants Žanis Ķincis, smagi ievainots sejā, bija izsists no ierindas.
Saprotot, ka frontes līnija teju jau sabrukusi, kapteinis Zolts pieņēma lēmumu par pretuzbrukumu ar durkļiem. Viņš pirmais devās pretī ienaidniekam, paceļot līdzi arī rotas vīrus. Neizturot durkļu cīņu, sarkanie strēlnieki atkāpās, zaudējot daudzus karavīrus.
Arī Zolta rotā bija kritušie: bija nogalināti kapteinis Zolts, virsleitnants Grīntāls, kareivji Andrejs Melvags (vai Melnvaks), Fricis Siliņš, Jānis Kārkliņš. Žanis Pūlītis nomira Tukuma slimnīcā. Leitnants Ķincis uz mūžu palika akls.
Visu dienu ilgušajā kaujā rota noturēja pozīcijas pret pārspēku un nepieļāva frontes pārrāvumu. Tas sekmēja Rīgas atbrīvošanu 1919. gada 22. maijā. Kapteinis Zolts un viņa rota pēc Neatkarības kara kļuva par vienu no nācijas neatkarības gribas simboliem.
Piemineklis kapteiņa Zolta rotas kritušajiem tika atklāts 1934. gada 25. novembrī. Padomju laikā okupācijas vara to nojauca un tā apkārtnē ierīkoja sakņu bāzi. Pieminekli atjaunoja atmodas laikā un no jauna atklāja 1989. gada 18. maijā. Jautājums, kādēļ piemineklī iekalts Andreja Melngalvja vārds, līdz šim palicis neatbildēts. Kritušo karavīru sarakstos “Pieminat viņus! 1918.–1920.”, kas tika izdoti 1921. gadā, kritušo kareivi sauc par Andreju Melnvaku, bet kaujas aculiecinieka Žaņa Ģībieša 1940. gadā izdotajās atmiņās – par Andreju Melvagu. Noskaidrošana vēl paliek mūsdienu vēsturnieku darāmo darbu sarakstā.