Jūrmalas pilsētai – 65

Visas trīs kādreiz patstāvīgās pilsētas – Sloka, Ķemeri un Rīgas Jūrmala – ir veidojušās atšķirīgi, katrai no tām bijuši savi ziedu laiki un tāpat arī grūtāki periodi. Slokai pilsētas tiesības piešķīra jau 1878. gadā, Rīgas Jūrmalas peldu miestiem – 1920. gadā, Ķemeriem – 1928. gadā, bet kā apdzīvotas vietas tās bija zināmas daudz, daudz agrāk.

Šodien Jūrmala ir lielākā kūrortpilsēta Baltijas valstīs, teritorijas ziņā otra lielākā pilsēta Latvijā, un pēdējā gada laikā iedzīvotāju skaita ziņā Jūrmala, kas līdz šim bija piektajā vietā, kļuvusi par ceturto lielāko Latvijā.

Jūrmalas pilsēta vijas 24 kilometrus garā joslā starp Rīgas jūras līci un Lielupi, aptverot vairākas pilsētas daļas – 26 apkaimes, katrai no tām ir sava vēsture un raksturīgās iezīmes, kas kopā veido Jūrmalu.

Jūrmalas bagātības ir tās dabas resursi: jonizētais un bioloģiski aktīvām vielām piesātinātais jūras un priežu mežu gaiss, 24 kilometrus garās pludmales baltās kvarca smiltis, ko gadu tūkstošiem sanesusi piekrastes straume, minerālūdeņu avoti un kūdras dūņas, ko izmanto kūrorta dziedniecībā.

Jūrmala ir pilsēta dabā: meži aizņem 45% tās teritorijas, gandrīz 12% – iekšzemes ūdeņi (Rīgas līcis, piecas upes un upītes, četri ezeri un Varkaļu kanāls). Jūrmalā ir vislielākais skaits oficiālo peldvietu: vienpadsmit no tām ir jūras, divas – Lielupes krastā.

Kūrortpilsētas lepnums ir arī tās unikālā arhitektūra – krāšņie kokgriezuma dekori ēku apdarē un krāsainās stikla mozaīkas koka vasarnīcu sīkrūšu logos. Jūrmalā kultūrvēsturiskais mantojums aptver valsts, reģionālas un vietējas nozīmes arhitektūras pieminekļus, kultūrvēsturiski vērtīgas, saglabājamas ēkas un vairāk nekā 2000 vēsturiskā fona apbūves ēkas.

Jūrmala lepojas ar vēsturisko Dzintaru koncertzāli, kas iekļauta Latvijas kultūras kanonā, mākslas staciju “Dubulti” – laikmetīgās mākslas telpu funkcionējošā dzelzceļa stacijā –, atjaunotajām Raiņa un Aspazijas vēsturiskajām mājvietām – Aspazijas māju un Raiņa un Aspazijas vasarnīcu –, atjaunoto vēsturisko Mellužu estrādi.

Pilsētas vēsturiskā arhitektūra, labvēlīgie klimatiskie apstākļi, kūrortviesnīcu un ārstniecības iestāžu piedāvājums, kultūras norises pilsētā, attīstītā pilsētas infrastruktūra un labiekārtotās pludmales piesaista tūristus Jūrmalā visos gadalaikos. Pēdējo desmit gadu laikā tūrisma pieaugums Jūrmalā bijis 163%.

Jūrmala vienmēr ir bijusi arī ērta dzīves telpa vietējiem iedzīvotājiem. Jūrmalā ir deviņi parki, kā arī skvēri un plašas zaļās zonas, 70 rotaļu un sporta laukumi, tajā skaitā četri skeitborda laukumi jauniešu aktivitātēm, un gandrīz 30 kultūras norišu vietas.

Saglabājot kultūrvēsturisko mantojumu, pēdējo piecu gadu laikā pilsētas infrastruktūru papildinājis atjaunotais Ķemeru ūdenstornis – nacionālas nozīmes arhitektūras piemineklis – un atjaunotais vēsturiskais Ķemeru parks.

Gādājot par pilsētas attīstību un jūrmalnieku vajadzībām, uzbūvēts Kauguru parks un Jūrmalas Jauniešu māja, Jūrmalas Aspazijas pamatskolas jaunā ēka un sporta zāle. Nodibināta Jūrmalas Aspazijas pamatskola un Jūrmalas Futbola skola.

Jūrmalai raksturīgos vaibstus un kultūrzīmes vēl spilgtāk iezīmē pēdējos piecos gados tapušie jaunie vides objekti: skulptūra “Aspazija kāpās”, vides objekti “Jūrmalas baltā kaija” un “Čiekurs”, skulptūra “Stāvēju, dziedāju augstajā kalnā”, jaunā Jūrmalas robežzīme un vides objekti “Baltijas straume” un “Ķemeru Anniņa”.

Šogad ir sākta Dzintaru dzelzceļa pārvada pārbūve, kas būs nozīmīgs ieguldījums pilsētas nākamajām desmitgadēm.

1959. 11. novembrī izdots Latvijas PSR Augstākās padomes dekrēts “Par Rīgas pilsētas Jūrmalas rajona, Rīgas rajona Slokas un Ķemeru pilsētu likvidēšanu un Jūrmalas pilsētas izveidošanu”.

1962.  Uzcelta Dzintaru koncertzāles atklātā zāle (arhitekts Modris Ģelzis), Latvijā pirmā atvērtā tipa koncertzāle. Dibināts Jūrmalas vēstures un mākslas muzejs (atradās atsavinātās Dubultu baznīcas ēkā un Jomas ielā 43).

1969. Dzintaru pludmalē notiek pirmie Jūrmalas Kūrorta svētki.

1979. Atklāts Jūrmalas Brīvdabas muzejs Lielupē. Nodibināts Jūrmalas teātris.

1984. Izveidots Bulduru Kultūras nams, tagad – Bulduru Izstāžu nams.

1990. Atklāts piemineklis “Krauklītis” Jomas ielā – veltījums Rainim un Aspazijai (autori – Zigrīda Rapa un Juris Rapa).

1995. Atklāts piemineklis latviešu nacionālajiem karavīriem Jaundubultos (autori – Ģirts Burvis un Ivars Bukarts).

2005. Pasaules Veselības organizācija piešķir Jūrmalai statusu “Veselīga pilsēta” (“Healthy City”). Jūrmala ir Latvijā pirmā pilsēta, kam piešķirts šāds statuss.

2009. Atklāts Latvijā pirmais Aspazijai veltītais piemineklis (tēlniece Arta Dumpe).

2010. Dzintaru mežaparkā atklāts skatu tornis, augstākā platforma – 33,5 metri.

2013. Jūrmalai piešķirts kūrorta statuss. Uzcelts bērnudārzs “Austras koks”.

2014. Atjaunota Aspazijas māja – valsts nozīmes koka arhitektūras un vēstures piemineklis. Atklāts skulpturāls vides objekts “Raiņa priedes” (tēlnieks Kristaps Gulbis).

2015.  Uzbūvēta Jūrmalas Mākslas skola. Pabeigta Dzintaru koncertzāles Mazās zāles restaurācija un rekonstrukcija. Dzelzceļa stacijā atklāta laikmetīgās mākslas telpa – mākslas stacija “Dubulti”.

2016. Uzbūvēta Jūrmalas jahtu osta, publiskais jahtklubs “Jūrmala”. Uzbūvēta Jūrmalas Valsts ģimnāzijas sporta zāle Kauguros. Uzstādītas piemiņas stēlas jūrmalniekiem Lāčplēša Kara ordeņa kavalieriem (autors – Jānis Strupulis).

2017. Atjaunota Raiņa un Aspazijas vasarnīca.

2018. Atklāta Jūrmalas Mūzikas vidusskola un Jūrmalas Centrālā bibliotēka.

2019. Atjaunota Mellužu estrāde, vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis.

2020.–2024.

Atjaunots vēsturiskais Ķemeru ūdenstornis, nacionālas nozīmes arhitektūras piemineklis (2020). Jauni vides objekti pilsētā: skulptūra “Aspazija kāpās” (tēlniece Olga Šilova), “Jūrmalas baltā kaija” (tēlnieks Kristaps Gulbis) un “Čiekurs” (arhitekts Didzis Jaunzems; 2020).

Atklāts atjaunotais un pārbūvētais Ķemeru vēsturiskais parks (2021). Jauns vides objekts Mellužu parkā – skulptūra “Stāvēju, dziedāju augstajā kalnā” (tēlniece Olga Šilova); pie Priedaines satiksmes mezgla – Jūrmalas robežzīme (2021). Nodibināta Jūrmalas Aspazijas pamatskola un Jūrmalas Futbola skola (2021).

Atklāts uzbūvētais Kauguru parks un Jūrmalas Jauniešu māja (2022). Jauni vides objekti: “Baltijas straume” (mākslinieks Kaspars Līdums), “Ķemeru Anniņa” (autori – Kaspars Līdums un Mārtiņš Rozenfelds; 2022).

Atklāta pārbūvētā Lielupes pamatskolas ēka, kur tagad atrodas Jūrmalas Aspazijas pamatskola, un sporta zāle (2024). Sākta Dzintaru dzelzceļa pārvada pārbūve (2024). Izveidota Jūrmalas valstspilsētas Pumpuru vidusskola (2024) – lielākā skola Jūrmalā.

Jūrmala ir Latvijā pirmā pilsēta, kam piešķirts kūrorta statuss (2013).

Jūrmala ir Latvijā pirmā pilsēta, kam Pasaules Veselības organizācija piešķīrusi statusu “Veselīga pilsēta” (“Healthy City”; 2005).

Inovāciju balva, Eiropas Komisijas balva projektā “Eiropas izcilākie tūrisma galamērķi 2010” (“European Destinations of Excellence” – EDEN) kategorijā “Tūrisms un ūdens resursi”.

Eiropas Komisijas balva “Pieejama pilsēta 2017” (“Access City Award 2017”) par pieejamu vidi dažādām sabiedrības grupām, jo īpaši cilvēkiem ar invaliditāti un senioriem.

Būvniecības godalgas par projektiem: Dzintaru koncertzāles Mazās zāles atjaunošana (2015), Jūrmalas Mākslas skola (2015), Jūrmalas Mūzikas vidusskola (2018), Ķemeru ūdenstorņa atjaunošana (2020), Ķemeru vēsturiskā parka atjaunošana un pārbūve (2021).

Dzelzceļa līnija Rīga–Tukums tiek pabeigta 1877. gadā. Lai arī tvaika lokomotīves vilktie vagoni pārvietojas ievērojami lēnāk nekā mūsdienu vilcieni, kūrorta apmeklētāju skaits zibenīgi pieaug no dažiem simtiem dienā līdz vairākiem tūkstošiem.

Nav brīnums, jo pirms tam rīdzinieki uz Jūrmalu varēja doties vien zirgu pajūgā un, nonākot pie Lielupes, gaidīt savu rindu pie plostu pārceltuves. Situāciju neko daudz nemainīja arī tvaikonītis Rīga–Jelgava, kas sāka kursēt 1844. gadā, taču ceļoja pa upi veselas trīs stundas, pa ceļam piestājot arī Majoros un Dubultos.

Ja gribam nokļūt Jūrmalā, līdzi paņemot vien peldkostīmu, dvieli un saulesbrilles un neapgrūtinot sevi ar auto stūrēšanu, bez šaubīšanās dodamies uz dzelzceļa staciju. Taču pirmajiem Jūrmalas veselību spēcinošo prieku kārotājiem šādas iespējas nebija.

Dzelzceļa tilts pār Lielupi.

19. gadsimta sākumā rīdzinieki, pa vienu no “Rīgas brīnumiem” – plostu tiltu – savos pajūgos šķērsojuši Daugavu, ceļoja līdz nākamajai šķērsojamai upei – Lielupei, kur gaidīja savu rindu pie plostu pārceltuves. Lai arī plosti varēja pārcelt desmitiem pajūgu vienā paņēmienā, gribētāju bija krietni vairāk. Neko daudz neatviegloja arī atvērtā sabiedriskā transporta – diližansa – satiksme, jo tas arvien bija atkarīgs no pārceltuves. Sākot ar 1844. gadu, satiksmi starp Rīgu un Jelgavu nodrošina tvaikonīši, kas pēc trīs vai divarpus stundu braukšanas no Rīgas, protams, piestāj arī Majoros un Dubultos.

Viss mainās 1877. gadā, kad tiek pabeigta dzelzceļa līnija Rīga–Tukums un ievērojami lielāks skaits ceļotgribētāju iecerēto galamērķi var sasniegt daudz īsākā laikā. Lai arī tas ir vilciens ar tvaika lokomotīvi, tomēr arī staciju šajā līnijā tolaik ir mazāk, un brauciens neprasa pat ne pilnu stundu. Jūrmalas apmeklētāju skaits pieaug no dažiem simtiem līdz tūkstošiem.

Savu joku gan izspēlē šķietami miegainā Lielupe, kas tieši 1877. gada plūdos sadomā kārtējo reizi vēl vairāk saīsināt savu ceļu uz jūru (Lielupe kādreiz taču bija Daugavas pieteka!), šaurākajā zemes strēles daļā pie Dubultiem izpostot dzelzceļa dambi tā, ka sliedes ar visiem gulšņiem karājas ūdenī. Taču atpūtniekus tas pārāk netraucē – vienkārši šajā laikā galastacija ir Majori. Garākas pastaigas svaigā, veselīgā gaisā…

2. martā jaunās Latvijas Republikas valdība lemj piešķirt pilsētas tiesības “Rīgas jūrmalas peldu miestiem”: Buļļiem, Bilderliņiem, Edinburgai, Majoriem, Dubultiem, Karlsbādei, Asariem un Valtermuižai.

Jauno pilsētu sauc Rīgas jūrmala, un tās robeža ir aiz Vaivariem, atstājot Slokai atsevišķas apdzīvotas vietas statusu.

Šogad Jūrmalas pilsēta svin jubileju savai pastāvēšanai pašreizējās robežās, mazāka patstāvīga administratīva teritorija ar nosaukumu “Rīgas jūrmala” izveidota vēl aptuveni ceturtdaļgadsimtu agrāk.

Taču, kad pirmie turīgie pilsētnieki, sekojot jaunajai veselības modei, sāk apmesties agrāko zvejniekciemu apkārtnē, viņiem pašiem nākas rūpēties par itin visu – ielu iekārtošanu, apgaismojuma būvi un maksāšanu par to, kārtības sargāšanu un pasta piegādi. Šim nolūkam tiek dibinātas “peldu biedrības” (jau 1840. gadā tāda esot minēta Dubultos), kam jāvāc ziedojumi, jārīko labdarības pasākumi, nekad droši nezinot, vai līdzekļu pietiks visiem mērķiem. Turklāt – kādam tīkamas atpūtas vietā nācās nodarboties ar birokrātiskām lietām un naudas skaitīšanu.

Jau 1875. gadā “Rīgas Avīzē” (Rigasche Zeitung) parādās rakstu sērija par to, ka Jūrmalas dzīve drīz mainīsies, tā kļūs par pilsētu un zudīs visa brīvās dzīves burvība. Apmēram desmit gadu vēlāk vienīgās īstās lielākās izmaiņas ir valsts nodrošināta policija jūrmalā un peldu nodoklis iebraukušajiem 50 kapeiku apmērā. Pamazām ieviešas arī dažas citas izmaiņas, tomēr Jūrmala oficiālu pašvaldību neiegūst.

Rīgas Jūrmalas pilsētas valde pagājušā gadsimta 20tajos gados

1906. gada revolucionārajā gaisotnē kādā mītiņā tiek ievēlēts pašvaldības ieviešanas birojs, kura sastāvā ir politisko uzskatu ziņā dažādi ļaudis. Pēc revolūcijas sagrāves šos cilvēkus arestē par “pretvalstisku darbību”, taču policijas priekšnieks liecina, ka tie neko sliktu nav darījuši, un arestētie sodīti netiek. Taču arī pašvaldība netiek izveidota.

1912. gadā Jūrmalas Labierīcības biedrības sapulcē tiek ziņots, ka Valsts Domes Rīgas deputāts pārliecināts kļūt par Jūrmalas pašvaldības izveides lobistu, lai šo jautājumu beidzot atrisinātu. Tomēr lietas tik raiti vis nevedas un – galu galā – sākas karš, kura priekšā kādas mazpilsētas oficiāla nodibināšana jūras malā nepavisam nav svarīgākais uzdevums.

Tad nu tikai 1920. gada 2. martā jaunās Latvijas Republikas valdība lemj piešķirt pilsētas tiesības “Rīgas jūrmalas peldu miestiem”: Buļļiem, Bilderliņiem, Edinburgai, Majoriem, Dubultiem, Karlsbādei, Asariem un Valtermuižai.

“Ziņu loksne” - formulārs, kas bija jāaizpilda vasarniekiem, maksājot kūrorta nodevu par uzturēšanos Rīgas Jūrmalā

Kas to būtu domājis, ka 19. gadsimtā peldēties jūrā kailiem bija ierasta lieta – peldkostīma izmantošana jūrmalā bija tikai gaumes jautājums! Tieši šī iemesla dēļ peldēšanās jūrā sākotnēji tika organizēta vīriešiem un sievietēm atsevišķi, noteiktās stundās aizliedzot pretējam dzimumam atrasties kā pludmalē, tā kāpās.

Vien pāris gadu pirms Pirmā pasaules kara peldēšanās kailiem tiek pasludināta “ārpus likuma” – pludmalē atrasties atļauts tikai peldkostīmos, toties vīriešu un sieviešu peldēšanās stundas vairs netiek šķirotas – pludmales prieki pieejamai abiem dzimumiem 24 stundas no vietas.

Esam pieraduši iziet pludmalē, atrast tīkamāko vietiņu, pārģērbties kabīnē un tad pagozēties saulē uz dvielīša pirms peldes. Bet šāda kārtība nepavisam nav sena.

19. gadsimtā peldes vispirms notika īpašās vannu iestādēs, pludmales smiltis atvēlot vien veselīgu pastaigu cienītājiem. Peldēšanās jūrā sākotnēji tiek organizēta atsevišķi vīriešiem un sievietēm, aizliedzot pretējam dzimumam atrasties kā pludmalē, tā kāpās, jo peldētāji drīkst te atrasties ne tikai apģērbti platos kreklos ar jostu un biksēs vismaz līdz ceļgaliem, bet arī kaili. Dalītās “peldu stundas” tiek atceltas vien pāris gadu pirms pirmā pasaules kara, nosakot, ka visiem peldētgribētājiem jābūt apģērbtiem un tie drīkst doties viļņos, stundas nešķirojot. Tomēr atsevišķas stundas pludmales apmeklējumam atkal tiek ieviestas starpkaru periodā. Tā laika avīzēs nav atrodami raksti par to, ka dāmas būtu slepus nolūkojušās atkailināto kungu daiļumā, kamēr kungi gan reizumis it pašpārliecināti mēģina to darīt ar dāmām. Parastās sekas šādai necienīgai rīcībai ir kārtībnieka sastādīts protokols un neiepriecinoša tikšanās ar miertiesnesi, taču dažiem paveicas mazāk un saniknotās dāmas tos pārmāca pēc saviem ieskatiem – vai nu saķerot un ar visām drēbēm ienesot iemest jūrā, vai arī noperot ar slapjiem peldkostīmiem – kas nav vis skaisti un mazi sintētikas bikini, bet gan krietnas un pamatīgas adītas “peldamkleitas”. Ui…

Nostāsti vēsta, ka Ķemeri savu vārdu ieguvuši 16. gadsimtā, kad miestiņā dzīvojušas vairākas ģimenes ar uzvārdu “Kemmer”. Viens no vēlākajiem Ķemeriem bijis mežsargs, kurš zinājis avotu atrašanās vietas un pie kura tad arī nākuši visi, kas kārojuši īpašo ūdeni izmantot.

Ķemeri no pārējās Jūrmalas ir atstatu, līdz tiem jābrauc ilgāk, taču tas nav nekas pārmēru apgrūtinošs. Veselību atjaunojošais Ķemeru sērūdens arī nu jau ir labi zināms.

Par avotu ar īpašo ūdeni Rīgas ārstiem zināms jau kopš 18. gadsimta, 19. gadsimta sākumā šā ūdens analīzi izdarījis latviešu izcelsmes Rīgas ķīmiķis Grindelis. Tomēr tolaik šeit nokļūt bija īsts piedzīvojums – vai nu kājām pa nedrošām un staignām meža takām, vai ar plakandibena laivu (lai neieķertos!) pa mazām upītēm, ezeriņiem un lāmām.

Doma par kailām dāmām, kas dziedinošās procedūras laikā klātas ar melnajām dūņām, pagājušajā gadsimtā ir šķitusi varen pievilcīga pikantu pastkaršu ražotājiem.

Vietējie iedzīvotāji uzvārdā “Kemmer” te minēti jau kopš 16. gadsimta. Viens no vēlākajiem Ķemeriem bijis mežsargs, pie kura arī īpašo ūdeni izmantot kārojošie varējuši ierasties. Dažādas “peldu iestādes” šeit mēģināts iekārtot vairākkārt, taču tās piemeklējis bēdīgs gals – bojāeja ugunsgrēkā, jo laikam taču ūdeni viesiem vajadzēja sasildīt, bet...

Ķemeru dūņu kabīnē vanna ar platāko krānu bija paredzēta pašai dūņu procedūrai, bet blakus esošā – lai pēc procedūras noskalotos.

No 1833. līdz 1835. gadam Ķemeru ūdens palīdzību meklē Baltijas ģenerālgubernators Karls Magnuss Pālens, kas jau liek sakārtot ceļus uz topošo kūrvietu un sakopt pašu avotu, bet tad raksta lūgumrakstu Krievijas ķeizaram, lai izveidotu šeit dziednīcu. Ķeizars lūgumu atbalsta, 1838. gadā piešķirot zemi un naudas līdzekļus ēku būvei un ceļa bruģēšanai uz Slokas–Tukuma šoseju. Kā jau ķeizaram, Nikolajam I visa valsts ir viņa zeme, bet atsevišķo guberņu robežas – visai vienaldzīgas; tādēļ mūsdienās Ķemeru vidū ir Robežu iela, kas iezīmē kādreizējo Vidzemes un Kurzemes guberņu robežu.

No bēdīgā likteņa to paglāba ievērojamais Jūrmalas mākslinieks gleznotājs Valdis Bušs. Kad padomju vara Bulduru pamatskolu no bezgala nolietotās kādreizējās savrupmājas pārvieto uz citām telpām, bez īpašnieka palikusī celtne, visticamāk, būtu nojaukta. Taču Bušs pierunā pašvaldību, ka ēka būtu nododama Jūrmalas mākslinieku rokās. Tur tiek iekārtots Bulduru kultūras nams un mākslinieku darbnīcas, bet vēlāk – arī paša gleznotāja darbnīca un dzīvoklis.

Laika gaitā Jūrmalā mitinājušies daudzi ievērojami kultūras darbinieki – gan dzejnieki, gan mūziķi, gan mākslinieki. Šogad atzīmējam simtgadi māksliniekam, kura neatlaidība un spīts devis Jūrmalai vienu no tās kultūrvietām – Bulduru izstāžu namu.

Valdis Bušs dzimis kādreizējā Abrenes apriņķī. Tikko vidusskolu pabeigušo puisi mobilizē vācu armijā, taču viņš tiek kaujā ievainots un atzīts par armijai nevajadzīgu – demobilizēts. Sarkanā armija ir citās domās – jaunajam cilvēkam pēc zināmas politiskas pārbaudes izsniedz citu formu un ieroci un nosūta uz frontes otru pusi. Liktenis gan ir savu lēmumu pieņēmis, jauneklis tiek atkal ievainots un galu galā atvaļināts.

Bulduru izstāžu nams laikos, kad tajā atradās Jūrmalas 1. pamatskola

Pēc kara beigām Valdis Bušs, kam zīmēšana vienmēr padevusies, iestājas Mākslas akadēmijā Rīgā. Viņš jau ir ieskatījies savā novadniecē, kas Rīgā studē medicīnu. Bet meitene 1949. gada pavasarī piepeši pazūd. Pēc kāda laika topošais mākslinieks uzzina, ka viņa izsūtīta. Un tad viņš izgudro smalku viltību: uzraksta iesniegumu, ka vēlas savā diplomdarbā atainot jauncelsmes darbu un tādēļ novērot to tieši tur, kur tas notiek, 4. kursu pabeigušais students dodas akadēmiskajā atvaļinājumā uz “Tālajiem Austrumiem” (kā viņš tos vienmēr saucis) un… apprec savu iecerēto. Taču, atgriezies pēc atvaļinājumā, viņš saņem paziņojumu, ka tāds “tautas ienaidnieces” dzīvesbiedrs augstskolā nav vēlams. Tā Valdis Bušs arī paliek akadēmisko izglītību līdz galam neieguvis – gandrīz līdzīgi kā Emīls Dārziņš.

Pēc “visu tautu tēva” nāves Bušu pāris atgriežas Latvijā, taču, kā jau tas bija parasts, nevar apmesties savā iepriekšējā dzīvesvietā. Ar draugu palīdzību viņi nonāk Jūrmalā, kur arī pavada otro pusi mūža. Valdis Bušs strādā par skolotāju, par noformētāju, bet spītīgi turpina gleznot un cīnās par tiesībām saukties par mākslinieku. Visbeidzot, viņš tādas izcīna, kļūst par Mākslinieku savienības biedru un vēlāk – Jūrmalas mākslinieku grupas vadītāju. Kad padomju vara Bulduru pamatskolu pārvieto no bezgala nolietotās kādreizējās savrupmājas, Bušs dodas izkārtot, lai ēka nonāktu Jūrmalas mākslinieku rokās. Nav nekāds brīnums, ka tā arī notiek – tur tiek iekārtots Bulduru kultūras nams un mākslinieku darbnīcas, vēlāk arī pats gleznotājs ēku sauc par savām mājām.

Valdis Bušs pagājušā gadsimta 70. gados

Jūrmala ir mājas leģendārajai mūzikas grupai “Menuets”, kuras koncerti pulcēja milzīgus klausītāju pūļus un kuras repertuārs izcēlās ar brīvdomību, izpildot daudzas padomju varas nežēlastībā kritušā Imanta Kalniņa dziesmas.

Kad daļa “Menueta” mūziķu izveido “Pērkonu”, pirmā “nopelni” varas acīs ietekmē arī otro. Un pretēji. “Pērkona” aizliegums veicina to, ka arī “Menuets” zaudē tiesības uzstāties “ārpus sava kultūras nama” – neatkarīgi no profesionālās varēšanas, programmas satura un skatītāju attieksmes, gluži kā ansamblis no leģendārās Rolanda Kalniņa filmas “Elpojiet dziļi”, kuras skaņu celiņu “Menuets” savulaik ieskaņoja. Šobrīd “Menuets” – kaut pieklusis un vairākkārt paziņojis par došanos pensijā – ik pa laikam uzspēlē dziesmas, kas klausītājiem arvien vēl patīk.

1976. gada 13. marts. Starptautiskajai sieviešu dienai veltīts vakars. Programmā: 1. Ievadvārdi. Sievietes apsveic “Mākslas cienītāju” kluba vīrieši. 2. Konkurss: “Svētku galda servēšana”. Piedalās vīrieši, bet vērtē sievietes. Koncertu un dejas sniedz vok. instr. ansamblis “Menuets”.

Mūzika vienmēr iederējusies atpūtas vietās. Tā tas tradicionāli arī Jūrmalā. Tomēr Jūrmala pazīstama ne tikai ar peldviesiem tīkamu kamermūziku un simfoniskiem koncertiem, bet arī pastāvošajai varai netīkamiem sava ceļa gājējiem.

Vieni no tādiem bija grupa “Katedrāle”, kuru izveidoja Vilnis Šmīdbergs un Gunārs Šimkus. Nebūdami jūrmalnieki, viņi tomēr nonāca Jūrmalā un tieši šeit piesaistīja uzmanību ar to, ka spēlēja mūziku, kas nepavisam nebija atbilstoša proletariāta morālei un estētikai, iegūstot atpazīstamību un slavu – kāda jau nu tā varēja būt “alternatīviem” mūziķiem padomju iekārtā. Viņu uzstāšanos Asaru jaunatnes parkā apmeklējuši dažādi savādi ģērbušies jaunieši gariem matiem, grupas dziesmas ieskaņotas sadzīves magnetofona lentēs, jo šādu mūziku nedz oficiālais radio, ne firma “Melodija” pat nedomāja publiskot. Grupa izvairījās no iekļaušanās sistēmā un nekļuva par kāda kolhoza vai uzņēmuma vokāli instrumentālo ansambli, taču tādēļ tai arī nebija nekāda finansiāla atbalsta, ne īstu mēģinājumu telpu. Kad vairāki koncerti tikai aizliegti un Asaru estrāde slēgta, saskaroties ar dažādām vēl citām grūtībām, grupa darbību beidz. Gunārs Šimkus kādu laiku ir Raimonda Paula ansambļa ģitārists, dažas grupas dziesmas iedzied Viktors Lapčenoks un Nora Bumbiere,– taču tā ir gluži cita skaņa un noskaņa. Entuziasti arvien vēl meklē pirms 55 gadiem ieskaņotās lentes…

Pirms 55 gadiem savu darbību sāka cita grupa, kas darbojas arvien, proti, “Menuets”. Jūrmalas puiši, Jūrmalas mūzikas skolas audzēkņi izveidoja savu ansambli, guva atpazīstamību TV konkursā “Ko tu proti?” un pamazām vien audzēja savu popularitāti. To celt palīdzēja arī iepriekš varas nežēlastībā kritušā komponista Imanta Kalniņa dziesmas. Taču viss gāja jau paredzamu ceļu – kad daļa “Menueta” mūziķu izveido “Pērkonu”, pirmā “nopelni” varas acīs ietekmē arī otro. Un pretēji. “Pērkona” aizliegums veicina to, ka arī “Menuets” zaudē tiesības uzstāties “ārpus sava kultūras nama” – neatkarīgi no profesionālās varēšanas, programmas satura un skatītāju attieksmes, gluži kā ansamblis no filmas “Četri balti krekli”, kura dziesmas “Menuets” savulaik ieskaņoja skaņuplatē. “Menuets” – kaut pieklusa, tomēr neizbeidzās un, vairākkārt paziņojis par došanos pensijā, ik pa laikam uzspēlē dziesmas, kas klausītājiem arvien vēl patīk. Neatkarīgi no dažādu komisiju vērtējumiem.

1979. gada 10. marts. Starptautiskajai sieviešu dienai veltīts vakars. Vakara programmā: 1. Rīgas Modeļu nama tērpu demonstrējumi. 2. Vokāli instr. ansambļa “Menuets” koncerts. 3. Galda servēšanas konkurss vīriešiem.

Vai mūsdienu Jūrmala kādam asociētos ar zivju nozveju un pārstrādi? Diez vai! Tomēr salīdzinoši nesen - līdz pat 2000. gadu sākumam, Buļļuciemā atradās zivju pārstrādes un konservu ražošanas cehi.  1990.to gadu vidū tā bija Jūrmalas lielākā ražotne un 11. lielākais nodokļu maksātājs valstī.

Vēl 20. gadsimta 30. gados  atpūtnieki sadzīvoja vienā liedagā ar zvejniekiem, kamēr peldēšanās noteikumos sāka norādīt, ka pati jūras mala – 8 metru atstatumā no ūdens – ir atstājama brīva, lai peldētājiem netraucē zvejas laivas un inventārs.

20. gadsimta sākuma reņģu tirgotāju kurvjos varēja salikt 500 līdz 1000 reņģu. Fotogrāfs pierakstījis arī vārdus priekšplānā esošajām dāmām: pirmā un otrā no kreisās ir mellužnieces Alvīne Legzdiņa un Alma Freimane.

Gan jūrmalas peldēšanās noteikumi, gan daudzās pastkartes rāda, ka zvejnieki savulaik te bijuši tikpat pamanāmi kā atpūtnieki.

Protams, no viduslaiku hronista viedokļa zvejnieks nav tas, ko būtu vērts ierakstīt vēstures annālēs. Tomēr pirmos svaigā gaisa un veselīgā ūdens kārojošos rīdziniekus šeit sagaida tieši zvejnieki. Tieši viņu trūcīgajos namiņos sākotnēji apmetas lepnie rīdzinieki, bet zvejnieki, nopelnījuši naudu, tās dēļ neriskēdami ar dzīvību, sāk būvēt lielākas ēkas, kas jau pielāgotas viesu uzņemšanai vasarās.

Vabas ar žāvēšanai izkārtiem tīkliem un zvejnieku laivas līdzās “siltu vannu iestādei” Rīgas Jūrmalā pagājušā gadsimta divdesmitajos gados.

Daudzās un dažādās 19. gadsimta beigu pastkartes rāda kāpas, kurās rindojas tīklu vabas – īpaši stabi tīklu žāvēšanai, krastmalas smiltīs izvilktas zvejas laivas, arī zivju žāvētavas, kas pludmales smiltīs sakopojušās kā nelielos ciemos. Dažs fotogrāfs savā attēlā acīmredzami ielīmē kādu zvejnieku – eksotiskam kolorītam blakus promenējošiem atpūtniekiem; citur laiva redzama blakus peldu steķiem ar atpūtniekiem. Jo zvejnieki ir arī savā ziņā privileģēti – līdzīgi kā kārtībnieki, glābēji un ārsti viņi drīkst atrasties jūrmalā neatkarīgi no tā, kuram dzimumam peldēšanās noteikumi atvēlējuši konkrēto diennakts stundu.

20. gadsimta 30. gados peldēšanās noteikumi sāk norādīt, ka pati jūras mala – 8 metru atstatumā no ūdens – atstājama brīva, tajā nenovietojot ne sporta, ne zvejas laivas un inventāru. Tomēr vēl vēlākas fotogrāfijas rāda krasta smiltīs laivas ar identifikācijas zīmēm, kas satur kirilicas burtus, – tātad šie attēli uzņemti padomju laikā, pirms zvejnieku kolhozi sāka izmantot lielākus zvejas kuģīšus, kas jūras krastā pienākt jau vairs nevarēja.

Buļļuciema konservu ceha strādnieces kārto kārbās šprotes. 1998.gads.

Galu galā, lai arī Jūrmala mūsdienās varētu būt ja ne pilsēta ar pašu garāko pludmali, tad vismaz viena no tādām pasaulē, laikos pirms peldēšanās un atpūta smiltīs kļuva par vispārpazīstamu laika pavadīšanas veidu, smilšainais krasts bija vien gana plaša vieta, kur zvejniekiem sarindot savas laivas un rīkus.

Zvejnieku kolhoza “Uzvara” strādniece pie paliktņiem ar gatavo produkciju. 20. gs. septiņdesmitie gadi.

Jūrmalas apkaime ar, iespējams, senāko vēsturi ir Bulduri. Jo 1495. gadā vācu ordeņa Livonijas atzara mestrs fon Pletenbergs šeit izlēņo kādam Johanam Buldrinkam pārceltuvi ar tiesībām ņemt vienu šiliņu par zirgu un vienu šiliņu par ratiem. Laika gaitā muižas nosaukums (līdzīgi kā dažai Rīgas ielai) nedaudz sagrozās un vāciski skan Bilderlingshof, tātad – ‘Bilderliņu muiža’. Kad 20. gadsimta 20. gados Jūrmalas vietvārdi tiek latviskoti, garais nosaukums kļūst par Bulduriem. Ar to īsti mierā neesot bijusi vien Bulduru draudze, kam tas izklausījies pēc apsaukāšanās…

No Bulduriem līdz Edinburgai mūsdienās krietni tāls ceļš. Bet krietni daudzi droši vien zina, ka kādreiz tās bijušas gluži blakus esošas dzelzceļa stacijas. Un ne jau tādēļ, ka pastāvējis kāds pasakains ātrvilciens. 1874. gadā lielkņaze Marija Aleksandra meita apprecējās ar Edinburgas hercogu, britu princi Alfredu. Ja var ticēt stāstītajam, viņa savulaik apmeklējusi šeit Jūrmalas kūrortu.

Atpūtnieki 20. gs. septiņdesmitajos gados

Majoru nosaukums mainījies tikai tajā ziņā, ka tam noņemts vāciskais vārds `muiža’, proti, šī vieta nesaucas “Maiorenhof”. Par vārda `majors’ nonākšanu muižas nosaukumā ir dažādi skaidrojumi – vai nu muižas īpašnieks bijis pēc dienesta pakāpes majors, vai arī muiža bijusi `majorāts’ – īpašums, ko var mantot vien vecākais dēls.

Arī Dubultos būtu lieki meklēt ko divkāršu, jo šis nosaukums, visticamāk, cēlies no šajā apkaimē jau pirms gadsimtiem dzīvojušā zemnieka (vai zvejnieka) vārdā Dubelts. Atsevišķos gadījumos tiek minēts arī šeit it kā pastāvējušais Dubļu krogs.

Mūsdienās ir iespējams aizbraukt uz Karlsbādi. Viena atrodama Kalifornijā, otra pielāgojusi nosaukumu čehu valodai, saukdamās Karlovi Vari, un arvien ir ievērojams kūrorts. Savulaik gan sava Karlsbāde bijusi arī jūrmalā – tā kā zeme šeit piederēja muižniekam Karlam fon Firksam, kurš savā īpašumā uzbūvējis kūrmāju (kas, atšķirībā no peldu iestādes, ir izklaides pasākumu vieta), Karlsbādes vārdu dabūjis gan vasarnieku ciems, gan dzelzceļa stacija pie tā. Mūsdienās te atrodami Melluži, kam pēc nosaukuma maiņas nācās citiem aizrādīt, ka tie nav nekādi Meluži.

Uz kartes atrodama, kaut mūsdienās ne īpaši nozīmīga vieta, ir Braņķu ciems. Mūsdienu nosaukums izklausās gluži latvisks, tomēr ne gluži saprotams. Bet arī tas ir vēsturisku izmaiņu rezultāts. 1520. gadā tas pats ordeņmestrs Pletenbergs šo zemi nodevis lēnī kādam Klausam Frankam, kura īpašumā pamazām izveidojies ciems, kas pēc īpašnieka vārda vāciski nosaukts – “Frankendorf”. Tā kā latviešu valodai skaņa “f” ir tik pat sveša kā skaņa “h”, vietējo ļaužu mutē ciema vārds tapis vieglāk izrunājams. Un labi vien ir – nav pārpratuma ar to ciemu Bavārijā.

Pilsoņu iela Jūrmalā pēc 1969. gada vētras.

Leģendārā restorāna “Jūras pērle” projektā nebija ne miņas no padomiski unificētā arhitektūras rokraksta, lai arī tas tika atklāts 1965. gadā. “Pērle” bija kas neredzēts gan no ārpuses un iekšpuses, gan arī veidā, kā tika apkalpoti un izklaidēti apmeklētāji: interjers ar spoguļiem un izgaismotiem paneļiem, viesmīļi, kuriem profesionāli horeogrāfi mācīja pareizi iznēsāt pasūtījumus, bārmeņi, kas nevis vienkārši ielēja glāzē to vai citu dzērienu, bet gatavoja kokteiļus. Varietē dejotāji bija ar profesionālu baleta izglītību, te spēlēja jauns pianists vārdā Raimonds Pauls, un savu karjeru sāka Laima Vaikule, savukārt restorāna ansamblis kādu laiku bija grupa “Sīpoli”.

Labi zināms, ka kāpās pie pašas jūras būvēt ēkas nav pieļaujami. Taču tieši pašā jūrmalas kāpā reiz stāvēja celtne, kas darīja Jūrmalu plaši pazīstamu.

Rīgas jūrmalas pludmale 20. gs. septiņdesmitajos gados.

Josifs Goldenbergs (1907–1984) dzimis Odesā, mācījies Parīzes Mākslas akadēmijā, Brno Augstākās tehniskās skolas arhitektūras nodaļā. Līdz 1940 strādājis dažādās arhitektūras projektēšanas darbnīcās, arī franču arhitekta Lekorbizjē darbnīcā. Kopš 1940. gada – personiskās drošības apsvērumu vadīts - dzīvoja PSRS, bet kopš 1946 bija Latvijas Valsts Tirdzniecības un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu projektēšanas institūta ("Latgiprotorg") galvenais arhitekts. Viņam tad arī uzdeva projektēt restorānu “Jūras pērle”. Var jau būt, ka kādā citā pludmalē ēka būtu bijusi iespaidīgāka, betona kuģa priekšgals – garāks un restorāna piedāvājums – plašāks. Tomēr “Jūras pērle” izturēja arī vētru, kas skalojās gar tās pamatiem, un gana ilgi Jūrmalu iespaidīgi greznoja.

Ne tikai ēka no ārpuses bija kas iepriekš neredzēts. Kad tomēr arī ar to bija par maz, lai ēka būtu apmeklētājiem pievilcīga ne tikai vasarās, šeit atvērās pirmais varietē PSRS. Neatkarīgi no tā, kā piegulošās un niecīgās kleitas, citur nepieļaujamās dejas un muzikālie priekšnesumi atbilda padomju proletāriskajai morālei, propagandas un jaunatnes audzināšanas principiem, šurp brauca ne jau tikai rīdzinieki un jelgavnieki. Viss te bija profesionāli – ne tikai viesmīļi un bārmeņi. Profesionālu horeogrāfu iestudētos deju priekšnesumus rādīja profesionāli dejotāji, kas par dejošanu šeit saņēma pusotrreiz tik, cik par to pašu uz skatuves operā, labprāt te spēlēja jauns pianists vārdā Raimonds Pauls, jauna meitene vārdā Laima Vaikule te piedalījās deju priekšnesumos – līdz apguva arī dziedāšanu un izveidoja pati savu priekšnesumu, kas bija pietiekami pievilcīgs vēl prestižākai vietai, savukārt grupa “Sīpoli” savulaik bija restorāna ansamblis.

Greznumam pienāca gals. Slavenajā vietā atkal ir vien šķietami neskarta kāpa. Josifa Goldenberga darbus vēl var apskatīt Rīgā – “Bērnu pasauli” un “Saktas” lielās pirmā stāva vitrīnas. Bet no vēstures nav pazudusi arī “pērle”.

“Jūras pērles” apmeklētājas uz restorāna terases

Varam lepoties, ka tieši Jūrmalā – Horna dārzā Majoros – notika vēsturē PIRMAIS koncerts, kurā tika atskaņoti tikai latviešu komponistu darbi.

Dzintaru koncertzāle mūsdienās labi zināma, un ne tikai Latvijā. Taču 1897. gadā “Edinburgas kūrmāja” ir vien jaunpienācēja cīņā par klausītāju ievērību, turklāt – pat ne īpaši veiksmīga šajā cīņā.

Kad pārtikuši ļaudis uz kādu laiku pamet savas pamata dzīvesvietas, tie meklē izklaidi, kas būtu visu neērtību vērta. Mūzika un dejas ir it vēlams atsvaidzinājums citādi, iespējams, ne pārāk krāsainajā ikdienā.

Pirmā šajā jomā nopietni izvirzās Dubultu kūrmāja, pārņemot vadību no vienkāršās Dīveļa viesnīcas, kurā pirms tam notikušas dejas un priekšnesumi. 1848. gadā te uzbūvēta īpaša pasākumu māja, kas vēlāk nodeg un 1879. gadā tiek aizstāta ar jaunu un vēl elegantāku, dārzu papildinot ar vēl četrām smalkām ēkām. Taču jau 1870. gadā viesnīcnieks Horns organizē pirmo koncertu savā īpašumā, kur izveidojas koncertu dārzs – ar restorāna galdiem un āra estrādi. Lietus laikā, protams, Dubultiem nav konkurences, jo kūrmājas zālē viesi var baudīt lielisko akustiku, nebažījoties par iespējām izvairīties no saslapšanas. Tomēr labā laikā Horna dārzā dzirdamība un vispārējā gaisotne viesiem šķiet tīkamāka. Hornam apmeklētāju kļūst arvien vairāk, un jau 1903. gadā tas var atļauties pie sevis uzaicināt tā laika “Gewandhausorchester” diriģentu Karlu Pancneru, kas ierodas ar savu 40 mūziķu kolektīvu. Viņu sniegumu slavē visas un īpaši vācu avīzes, lai ko tie arī spēlētu.

Tauta sapulcējusies uz koncertu Mellužu estrādē.

Taču 1905. gada 31. jūlijā (pēc vecā stila) notiek kāds koncerts ko vācu prese izliekas nemanām, bet krietni sīki apcer latviešu avīzes. Šajā dienā te notiek profesora Jura Jurjāna sarīkots pēcpusdienas koncerts, kurā skan tikai latviešu mūzika – Jēkabs Duburs dzied solodziesmas Emīla Dārziņa klavieru pavadījumā, dzied Rīgas Latviešu biedrības koris, bet Pancnera orķestris, Jurjānam diriģējot, spēlē simfoniskos skaņdarbus, arī tos Dārziņa darbus, kurus mums dzirdēt vairs nav lemts. Koncerts ir tik apmeklēts, ka dažam mūziķim līdz skatuvei esot bijis jātiek, kāpjot pār dārza sētu. Pasākums noslēdzas ar vareni izpildītu un trīsreiz atkārotu “Dievs, svētī Latviju” bez jebkādām nodevām cenzūrai. Kad policijas kārtībnieks pieprasa, lai tiktu spēlēta arī valsts himna, proti, “Bože, carja hraņi”, Jurjāns (tā nedaudz viltīgi) taisnojas, ka mūziķi ir vācieši un savas partijas nezina, bet viņam steigā Rīgā palikušas notis…

1913. gadā Horna ēkas nodeg, Dubultu kūrmāja pazūd, lai dotu vietu “proletariāta vadonim”. No kādreizējām trim centrālajām Jūrmalas koncertu vietām arvien darbojas Dzintaru koncertzāle – gan ēka, gan apjumtā brīvdabas estrāde, apvienojot abu savulaik spēcīgāko konkurentu iezīmes. Un dara to godam.

Urbānā leģenda vēsta, ka par šosejas tapšanu jāpateicas Rīgā gaidāmajai kādas draudzīgās sociālistiskās valsts vadītāja vizītei. Gludi asfaltētajam ceļam bija jārada iespaids, ka padomju Latvija ne ar ko neatpaliek no rietumvalstīm. Šā vai cita iemesla dēļ, bet brauciens līdz Jūrmalai izpelnījās apzīmējumu “desmit minūtes kapitālismā”.

Gluds kā Jūrmalas šoseja. Savulaik šāds teiciens bija it izplatīts. Arī tagad autoceļš no Rīgas līdz Lielupes tiltam ir praktiski vienīgais šāds ceļš ar trim joslām katrā virzienā.

Atpūsties gribētāji uz Jūrmalu savulaik ceļojuši dažādi – ar karietēm un pajūgiem, diližansu, tvaikonīšiem, visbeidzot, –vilcienu. Taču arī ceļu transports attīstījās, un tam vajadzēja dot iespēju nonākt Jūrmalā. Atjaunojot dzelzceļa tiltu pār Lielupi 1922. gadā, tas tiek veidots tā, lai, netraucējot vilcienus, šo tiltu varētu izmantot arī parastais ceļu, riteņu transports. Šādi tilti nebija nekāds īpašais brīnums – pavērojot Rīgas apkaimes un Latvijas ceļu trases, var pamanīt, ka diezgan daudzi ceļi tiecas uz dzelzceļa tiltu pusi.

Tomēr braucēji traucēja vilcienus un arī savā starpā nebija pārlieku saudzīgi – starpkaru periodā it bieži tiek pieminēti negadījumi uz Lielupes tilta; viens tāds notiek arī peldu iestādes “Marienbāde” īpašniekam Dr. Betiheram, kura auto notriec velosipēdistu. Doktors gan cietušajam sniedz palīdzību un nekas pārlieku ļauns nav atgadījies.

Tomēr pastāvīgās nepatikšanas neiepriecina nevienu, un no tām ir jātiek vaļā. Desmit gadu pēc dzelzceļa tilta atjaunošanas tiek uzbūvēts pontonu tilts pār Lielupi, pontonus iegādājas no Rīgas, kurai šie kļuvuši lieki.

Betonētais tilts pār Lielupi Bulduros tika atklāts 1962. gadā.

Ielas Jūrmalā arī netop uzreiz – visai ilgi tās ir vien smilšainas līnijas, pa kurām pajūgi cīnās līdz rumbām smiltīs, ne velti savulaik satiksmes ceļš ir bijušas stingrās pludmales smiltis. Gājējiem tiek veidotas koka laipas vai bruģētas ietves, pamazām arī ielas tiek bruģētas vai – vēlāk – “šosētas”. Jūrmalnieku un viesu drošībai tiek noteikti ātruma ierobežojumi, pat no mūsdienu viedokļa neticami zemi – 15 km/stundā. Taču tie ir laiki, kad retajam ir savs auto, drīzāk gan – velosipēds.

Skaitļi, kas beidzas ar “2”, kaut kādu iemeslu dēļ Jūrmalas tiltiem un ceļiem ir zīmīgi. Jo 1962. gadā tiek atklāts jaunais betona tilts braucējiem un gājējiem. Savukārt vēl pēc desmit gadiem – 1972. (!) tiek pabeigta šosejas rekonstrukcija ar minētajām trim joslām katrā virzienā, krustojumiem, kur nevienam braucējam nav nekas jākrusto, atpūtas vietām un degvielas uzpildes stacijām abās pretējās ceļa pusēs. Lai pilsētas viesi un vadošie nomenklatūras darbinieki varētu redzēt vispārējo augšupeju. Nu, gluži kā “pūstošajos rietumos”…