Valda Buša "Septiņdesmitie"

Izstādes kuratore, mākslinieka daiļrades pētniece Edvarda Šmite: “Valda Buša glezniecība pieder 20. gadsimta romantiskajam, ekspresīvi kāpinātajam pasaules redzējumam. Mākslinieka īpašo vietu Latvijas glezniecībā nosaka tas, ka viņa daiļradē vienotā veselumā apvienojas dabas raisītās izjūtas, personiskais pārdzīvojums un dekorativitāte, turklāt mākslinieks, tiecoties pēc arvien lielākas nosacītības, spējis nezaudēt saikni ar realitāti.

Viļakas ģimnāzijas absolvēšana (1943) Valdim Bušam nozīmēja nevis studiju sākumu, bet gan mobilizāciju, sekoja fronte, ievainojums, atgriešanās mājās – un jauna mobilizācija, šoreiz Sarkanajā armijā (un atkal fronte, ievainojums, tad demobilizācija). 1945. gada 1. oktobrī Valdis Bušs uzsāk studijas Mākslas akadēmijā, un 1949. gadā viņam nāktos sākt gatavoties diplomdarbam, bet pienāca 1949. gada marts, kad deportācijai tika nolemta arī tā ģimene, kurai piederēja jaunā mākslinieka mīļotā meitene Anna. Valdis Bušs pieprasīja akadēmisko atvaļinājumu (it kā diplomdarba sagatavošanai), devās uz Tālajiem Austrumiem, atrada Annu, un viņi apprecējās. Kad akadēmiskais atvaļinājums bija beidzies (1950) un pavērās iespēja atgriezties pie diplomdarba izstrādes, tad akadēmija Buša lūgumu noraidīja (faktiskais iemesls – laulība ar deportēto personu). Sekoja ilgi gadi zīmēšanas skolotāja darbā – vispirms Tālajos Austrumos (1950-1955), tad Rīgas 2. poligrāfijas arodskolā (1955-1969). Protams, Valdis Bušs turpina gleznot, tomēr šajā laikā priekšplānā izvirzās darbs un rūpes par ģimeni.

1969. gadā Valdis Bušs pāriet darbā par noformētāju uz kombinātu “Māksla”. Ir pagājuši divdesmit gadi, kopš viņš pieprasīja akadēmisko atvaļinājumu. Šķiet ka apstākļu maiņa kļūst par nozīmīgu faktoru, lai Valdis Bušs pieņemtu lēmumu – atgriezties pie glezniecības kā pie savas dzīves satura un mērķa.  Latvijas glezniecības kopaina šajā laikā ir meistariem un radošajiem rokrakstiem pārbagāta. Joprojām darbojas gan vairāki kādreizējie Rīgas Mākslinieku grupas biedri, gan Vilhelma Purvīša audzēkņi un viņu skolnieki, t.i., jaunāko paaudžu mākslinieki. Ir tikai viens iespēja – strādāt, gleznot, atrast savu rokrakstu un izteikt savu skatījumu.

Sagaidījis 1971. gadu, 2. janvārī Valdis Bušs raksta: “Ir atnācis Jaunais gads./../ Vienīgais jautājums, kas mani moka, ir tas, cik daudz es izdarīšu 1971. gadā. 1970. gads visumā bija ražens. Vēl raženāku, vēl intensīvāku, daudz, daudz neatlaidības, darba sāpju un prieka es gaidu no šī gada. /../”.

Tad pienāk 1972. gada 16. novembris. Majoros tiek atvērta pirmā Buša personālizstāde, kur skatītāji ierauga daļu no pēdējo divu gadu veikuma. Bušs ir pārliecinoši pieteicis sevi kā gleznotāju ar savu skatījumu uz Latvijas ainavu. Viņa joma ir noskaņa, mirkļa emocionāls fiksējums, skatītāja uzmanību piesaista mākslinieciskā pārdzīvojuma spēks un tiešums.”

Izstādē Bulduru Izstāžu namā eksponēti Valda Buša 70. gadu pirmās puses darbi, kā arī  daļa darbu, kuri bija redzami Valda Buša pirmajā personālizstādē 1972. gadā Majoros, Jomas ielā 43 toreizējā Jūrmalas muzeja filiālē.